Interesantākie piedzīvojumi lidostās


Lidostas mani allaž ir fascinējušas. Tās ir kā ceļotāju nemiera gara koncentrāts, pārvietošanās brīvības un ātruma eliksīrs, tik daudzu un dažādu cilvēku kustības vektoru krustpunkts... Līdzīgi kā lielās dzelzceļa stacijas, tikai vēl plašākā mērogā, lidostas sevī iemieso izjūtu par pasauli bez robežām, par iespēju nokļūt visur, kur vēlies. Man allaž bijis kaifs lidostās vērot ienākošo/izejošo reisu tablo, pētot no kādām pilsētām pienāk, uz kādām atiet lidojumi. Tādos brīžos tiešām rodas sajūta, ka atrodies vienā no globāla "pasaules nabu" tīkla centriem. Interesanti, ka visās pasaules lidostās kopā vienas dienas laikā tiek apkalpoti ap 10 miljoniem pasažieru, bet gada laikā šis skaitlis sasniedz pusi no planētas iedzīvotāju skaita - ap 3,6 miljardiem.

Katram vairāk vai mazāk aktīvam ceļotājam noteikti ir savi piedzīvojumu stāsti, kas saistīti ar lidostām. Šeit dalīšos ar dažiem paša piedzīvotajiem atgadījumiem, bet aicinu arī Tevi pastāstīt ko interesantu no savas lidostu pieredzes, ierakstot to komentāros zem raksta!      

Nakts zem klajas debess

Visinteresantākie piedzīvojumi un īstākā sastapšanās ar lidostu dvēseli notiek tad, ja tajās pavadāt ilgāku laiku, nevis tikai izskrienot cauri - un, jo īpaši, protams, ja lidostā pārlaižat nakti. Man iznācis lidostās nakšņot vairākkārt. Pirmajos ārzemju ceļojumos studenta gados tas bija arī veids, kā ietaupīt naudu par viesnīcām, taču visbiežāk nepieciešamība uz nakti palikt lidostā saistīta ar situāciju, kurā esi ieradies tranzītlidostā vēlu iepriekšējā vakarā, un nākamais lidojums gaidāms jau ļoti agri no rīta. Tādā situācijā meklēt viesnīcu būtu ne tikai lieka izšķērdība, bet arī bezjēdzīga neērtība (ja vien kāda viesnīca neatrodas pašas lidostas teritorijā). 

Cilvēku, kas ar šādu apsvērumu nakšņo lidostās, nav mazums. Katrs iekārtojas, kur kurais - kāds uz līdzpaņemtajiem bagāžas koferiem, kāds mēģina atrast ērtāko veidu, kā ielocīties uz krēsliem (lidostu nakšņotāju lielākais bieds ir krēslu roku balsti), cits vienkārši kaut ko paklāj un noguļas uz grīdas...  Īpaši šajā ziņā izceļas Londonas Stanstedas lidosta - faktiski visa uzgaidāmā zāle pilna ar nakšņotājiem, kādā jautrā kompānijā pat tika spēlēta ģitāra. Esot lidostā pa nakti, ne vienmēr cenšos aizmigt - reizēm vienkārši rēķinos ar to kā negulētu nakti un lasu kādu žurnālu vai grāmatu, laiku pa laikam aizejot līdz tuvākajam kafijas automātam vai sendviču tirgotavai. Ja neceļo viens, tad lielisks laika nosišanas līdzeklis ir šahs - reiz Stokholmas Skavstas lidostā vienas partijas izspēle aizņēma septiņas stundas!

Angļu stila brokastis Rīgas lidostā

Parasti, nakšņojot lidostās, nekādu starpgadījumu vai konfliktu ar lidostu personālu nav - nakšņotāju ir desmitiem, reizēm pat simtiem un tā jau sen akceptēta kā absolūta norma. Tomēr gadās arī pretēji.

Atbraucot ar vilcienu no Barselonas uz Reus pilsētiņu, pirmais nepatīkamais pārsteigums jau bija normālas sabiedriskā transporta satiksmes neesamība starp pilsētas centru un lidostu (kura vismaz toreiz apkalpoja tikai Ryanair reisus), kā dēļ nācās izmantot taksometra pakalpojumus. Taču interesantākais vēl bija priekšā. Vakarpusē, kad jau sācis krēslot, un es līdz ar padsmit citiem nakšņotājiem jau esam veiksmīgi "nometinājušies" uz lidostas krēsliem, mums klāt pienāk apsardzes dāma un paziņo, ka lidosta uz nakti tiek slēgta, tāpēc savas iesildītās vietiņas mums jāpamet un jādodas ārpus lidostas teritorijas. Var redzēt, ka apsardzei tas ir jau ierasts ikvakara rituāls, neērtības sajūta, ja tāda ir, veiksmīgi apslēpta aiz pieklājīga smaida. 

Izeju Spānijas naktī un īsti nezinu, ko tālāk iesākt. Lidojums pēc apmēram sešām stundām, tuvumā nav ne taksometru, ne sapratnes, kā tādus izsaukt (tas vēl ir laiks pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad mobilais internets telefonā nepastāv, vismaz ne tuvu ne tādā ērtā formā kā šodien). Neko darīt, vienkārši dodos uz priekšu pa lidostas pievedceļu, līdz ieraugu ceļa malā itin pieņemamu pļaviņu, un, cerēdams, ka Spānijā nedzīvo pārāk kaitīgi mošķi, nomīdu zāli ap kāda koka stumbru, palieku spilvena vietā mugursomu un liekos gulēt. 

Jau laižoties snaudā, acs uztver kādu stāvu, kas man piesardzīgi tuvojas. Tas mani no attāluma uzrunā, kaut ko jautājot. Es atbildu, un drīz vien jau draudzīgi tērzējam ar vēl vienu Reusas lidostas izraidīto - amerikāni Braienu, kurš iepriekšējās nedēļās apceļojis Itāliju un Spāniju un nu caur tranzītlidojumu neizdibināmajiem ceļiem pošas atpakaļ uz Jauno pasauli. Sākumā esot baidījies, vai tik es neesmu kāds vietējais narkomāns, atklāj Braiens un piebilst: "Tas viss dēļ šī stulbā Ryanair!" Atliek piekrist, jo ar ko tādu līdz šim nebija nācies saskarties nevienā no zemo cenu aviokompāniju lidostām. Tomēr viss labs, kas labi beidzas - vienīgā nakts zem pilnīgi klajas debess tiek aizvadīta itin saldā un netraucētā miegā.      

Kā pašas grūtākās lidostu nakšņošanas atmiņā man palikušas citas, divas pēc kārtas lidostās pavadītās naktis - vispirms Madrides Barajas un pēc tam Briseles Šarleruā lidostā. Esot Madridē pašā vasaras svelmē kaut kādā veidā biju pamanījies saķert vīrusu, un tā nu pēdējās divas ceļojuma naktis lidostās piedevām nācās pavadīt, cīnoties ar nemitīgi tekošu degunu, "dullu" galvu un citiem slimības sarūpētiem "labumiem". Briseles lidostā turklāt īsti nebija, kur atlaisties, tāpēc, kad pārgurums kļuva tik liels, ka negulēt vairs nevarēja, nācās to vienkārši mēģināt uz aukstas grīdas, kas izvērtās aizraujošā organisma refleksu cīņā starp vajadzību pēc miega un nemitīgu uzmošanos no stipra diskomforta. 

Kā atalgojums šai paskarbajai naktij bija iespēja izjust īsta multikulturālisma pieredzi šī vārda labākajā nozīmē un noklausīties interesantu sarunu starp jauniņu studentu no Ganas, pusmūža emigrantu no Irākas un beļģu vecmāmiņu. Viņi visi gaidīja reisu uz Stokholmu. Vecmāmiņa - lai apmeklētu tur gaidāmās jauniešu vieglatlētikas sacensības, kurās piedalīsies viņas mazbērni, savukārt irākietis, kurš Sadama Huseina laikā Irākā esot bijis inženieris, bet līdz ar ASV vadītās koalīcijas "atbrīvotāju" atnākšanu un sekojošo valsts ieslīgšanu haosā arī viņa dzīve sabrukusi un tagad galvenais mērķis atrast patvērumu Zviedrijā, kur gaida vairāki viņa ģimenes locekļi, kam tas jau izdevies. Klausos, klausos, ik pa brīdim domādams, vai kaut kā neiespraukties sarunā, tomēr to neizdaru. Daļēji arī tāpēc, ka kauns no irākieša - galu galā viņa nelaimēs līdzatbildīga arī mana valsts kā Buša Irākas kara politiska un militāra atbalstītāja.


Romas Fiumicino lidosta izceļas ar daudzajiem gaisa tiltiem
 
Nelegāla robežas šķērsošana

Otrs lielākais piedzīvojums manā avioceļošanas pieredzē saistīts ar tepat mūsu pašu Rīgas lidostā piedzīvoto.  

Kopā ar jaunāko brāli bijām nolēmuši doties ceļojumā, šoreiz uz visai netipisku tūristu galamērķi - Marseļu, lidojot tranzītā caur Stokholmu. Brālim tobrīd vēl nebija pilnu 18 gadu, līdz astoņpadsmitajai dzimšanas dienai pietrūka nieka divu nedēļu. Iespējams, arī tāpēc mūsu aizmāršība bija izspēlējusi ļaunu joku, un rindas izstāvēšana pie lidostas check-in, lai saņemtu iekāpšanas karti, beidzās ar aukstu dušu. "Jums nepieciešama notariāli apstiprināta vecāku atļauja, lai izbrauktu no valsts!" īstā birokrātes nepielūdzamā tonī manam brālim noskaldīja jaunā lidostas darbiniece. Vecāku atļauja bija - bijām izmantojuši to jau vairākkārt, taču šoreiz par to bija pilnībā piemirsies un tā bija palikusi mājās. Paspēt aizbraukt tai pakaļ un atgriezties lidostā vairs nekādi nebija iespējams. Diemžēl tieši tāds bija vienīgais padoms, ko spēja dot sazvanītais lidostas apsardzes daļas darbinieks. Bijām izvēles priekšā - ceļojumā doties man vienam un brālim iegūt "lielisku" asociāciju ar savu astoņpadsmito dzimšanas dienu uz visu mūžu vai... 

Check-in kases parasti ir divas. "Iestāties otrā rindā! Varbūt nepamanīs!" Tiešām, otra reģistrētāja, pētot dzimšanas datumus pasē, neizrādījās tik skrupulozi acīga un pēc brīža arī brālis bija ticis pie iekāpšanas kartes. Ar to trilleris vēl nebeidzās. Nākamajā pārbaudē pie vārtiem, kas ved uz pašu lidmašīnu, iekāpšanas kartes kontrolēja un maliņas noplēsa atkal abas tās pašas darbinieces. Brālis, saprotams, iestājās rindā pie otrās, vienlaikus cenzdamies turēties iesāņus, lai viņu nepamanītu pirmā... Atkal izdevās. 

Esam lidmašīnā, tā palēnām izbrauc uz skrejceļa un jau gatavojas uzņemt pacelšanās ieskrējiena ātrumu. Domājam, ka nu jau gan viss beidzies veiksmīgi. Taču piepeši lidmašīna apstājas. Angliski runājošais stjuarts sāk apstaigāt salonu, vērīgi ieskatīdamies pasažieru sejās. Pienāk pie mums. "Cik jums gadu?" - viņš jautā manam brālim. Viņš samulst, bet es saku pārliecinoši un nevērīgi, tieši tā, kā būtu jāuztver nieka divu nedēļu formāla neatbilstība: "Astoņpadsmit." "Vai var palūgt dokumentu?" - stjuarts nav ar pliku vārdu ņemams. Tikpat pārliecinoši un nevērīgi pasniedzu viņam brāļa pasi. Stjuarts tajā rūpīgi ieskatās, tad pasmaida un sniedz pasi atpakaļ: "OK!". Lidmašīnas pilots ir tiesīgs beidzot sākt pacelšanos. Divi "ārkārtīgi bīstami noziedznieki", kuru dēļ lidmašīna pat apturēta uz skrejceļa, tomēr pamet Latviju, jo stjuarts neizrādās burta kalps, bet saprotošs un ar galvu domājošs cilvēks, kurš spēj atšķirt nelikumību no vienkārša sīkuma.         

AirBaltic lidmašīna Parīzes Šarla De Golla lidostā

Seko mūsu Facebook lapai un esi lietas kursā par jaunākajām Rīgas un Latvijas fotogrāfijām, arhitektūras, pilsētvides un tūrisma rakstiem Fotovietas.com! 

Ierakstīt komentāru

Copyright © Fotovietas. Designed by OddThemes