Auto ceļojums: Polija, Čehija, Austrija, Itālija, Slovākija. 1. diena.


Pirmā doma bija samērā pieticīga - šovasar jāapceļo skaistākās vietas Polijas dienvidos, Čehijā un Slovākijā. Jau bija izpētīti atbilstošie “DK” ceļveži un izrakņāts interneta sakņu dārzs, sastādot objektu sarakstu, ar kuru pietiktu pat divreiz ilgākam nekā plānotajam desmit dienu auto ceļojumam.

Taču tad, meklējot attēlus par kādu no šīm apskates vietām, blakus gadās nejauši ieraudzīt tik pasakaini krāšņus skatus no Austrijas un Šveices, ka pirmajā brīdī šķiet - tie nevar būt īsti. Kad noskaidrots, ka tie tomēr ir pavisam reāli, un papildus no zemapziņas kambariem uznirst vēl vecie nepiepildīto mērķu un cerību rēgi no pirmā Austrijas Alpu brauciena 2014. gadā, top skaidrs - maršruts jāmēģina pārplānot, tajās pašās desmit dienās cenšoties “iespiest” arī vairākas no izcilākajām Austrijas, Šveices un arī Itālijas Alpu apskates vietām.

Teorijā šie “Napoleona plāni” izskatījās gluži labi - atmetot mazāk vilinošos Polijas, Čehijas un Slovākijas objektus, šķita, būs gluži reāli aptvert piecas valstis desmit dienās... Jā, protams, grafiks būs saspringts - bet kas gan tur ko nenobraukt ap 500-600 kilometriem dienā, turklāt, ja vēl daļa no maršrutiem vedīs pa autostrādēm? Praksē viss, protams, izrādījās citādi. Šis būs stāsts turpinājumos par to, ko šajā Viduseiropas 6000 kilometru garajā braucienā izdevās (un arī ko neizdevās) apmeklēt un apskatīt, ko pa ceļam gadījās pieredzēt un novērot, un kādas mācības tika gūtas, kas, cerams, lieti noderēs arī citiem līdzīgu ceļojumu plānotājiem.



1.DIENA. Dobele - Stradomia Wierzchnia (980 km). Pirmā diena ir paredzēta tikai braukšanai, lai pēc iespējas tālāk ieurbtos Polijā - “zemē, kurai jātiek cauri”. Jāsaka, ka šajā stereotipā ir sava daļa patiesības. Protams, kopumā Polijas plašajā teritorijā ir gana daudz aizraujošu vietu, taču lauvas tiesa no tām ir koncentrēta valsts dienvidos, daļa arī ziemeļos-rietumos, bet Polijas austrumi un vidiene tiešām ir salīdzinoši tukša zona, kurā ir maz īpašas ievērības cienīgu apskates objektu. Jāņem vērā arī tas, ka Eiropas ceļojumam ir pavisam cita mēroga gaidas un prasības - tādas apskates vietas, kas Latvijas vienas dienas vai nedēļas nogales izbraucienā liktu sajūsmā sist plaukstas un lekt polku, Eiropas “gada celojuma” kontekstā izraisa tikai “Meh, tāpēc jau nav vērts triekties tūkstošiem kilometru!” sajūtu. Varētu teikt - prasību latiņa apskatāmajām vietām pieaug proporcionāli attālumam līdz tām.

Tā kā līdz šim rekords bija vienā dienā nobraukti 840 kilometri, plānotais gandrīz 1000 kilometru maratons pirmajā dienā mazliet biedēja. Likās, ka darām visu iespējamo, lai ceļojuma rītā pieceltos un izbrauktu maksimāli agri, tomēr somu pakošana iepriekšējā vakarā ievilkās, gulēšanai laika jau tā palika maz, no rīta arī brokastis, daudzo somu sanešana un savietošana ne pārāk ietilpīgajā auto, kas ir īsts loģistikas izaicinājums, un citas kārtošanās lietas aizņēma vēl divas stundas... Beigu beigās izdevās startēt no Dobeles tikai ap desmitiem (pirms tam vēl bezkontakta automazgātuvē nomazgājot lauku ceļu putekļus no auto, lai nerādītos ārzemēs cūkaušu paskatā), kas gan tādām ūberpūcēm kā mēs jau arī ir sasniegums.

Pirmais nelielais praktiskais iepriecinājums pamanāms jau ceļā no Dobeles uz Eleju - visai ātri, pēkšņi un negaidīti ir ticis salabots (pārasfaltēts) dažus kilometrus garais ceļa posms pie Vilces, kas, šķiet, līdz šim bija viens no pašiem sliktākajiem asfaltētā ceļa seguma posmiem Latvijā. Arī Elejas - Meitenes robežpunkta ceļš jau kādu laiku savests kārtībā un beidzot vismaz ir kāda vieta, kur, pārbraucot robežu, skaudību var izjust kaimiņi, ne mēs (Lietuvas pusē ceļš no Meitenes uz Šauļiem jau sācis nolietoties un dažviet tajā atļautais ātrums ir vairs tikai 70 kilometru stundā).

Tālāk mūsu Google Maps nospraustais maršruts griežas garām Šauļiem, vedot cauri Radvilišķiem (kas arī no skata šķiet visai nopietna pilsēta), tad pavēršas uz dienvidiem pa diezgan interesantu un ainavisku ceļu, kura vienā pusē pēkšņi nez no kurienes uzrodas “upe” (kas, vēlāk papētot kartē sīkāk, gan izrādās drīzāk kāds garš un šaurs dīķis vai ezeriņš, tā nosaukums - Pilenu tvenkinys).

Interesantais Lietuvas vidienes ceļš ar garenām ūdenskrātuvēm blakus (bildēts atpakaļceļa dienā)

Turpinājumā seko visai omulīgs privātmāju masīvs vairāku kilometru garumā (šķiet, tā ir Labūnava). Omulīgu to dara interesantā topogrāfija - privātmājas ir uzbūvētas uzkalnā, no kura paveras skats uz ieleju, bet ceļš iet apmēram pa vidu augstākajam un zemākajam punktam. Nav brīnums, ka daudzi leiši te vēlējušies uzbūvēt savu sapņu mājiņu. Mirkli vēlāk ainaviskais uzkalns turpinās ar uzartiem laukiem un pāris vēja ģeneratoriem tā virsotnē (nekad nesapratīšu tos, kas saka, ka vēja turbīnas bojā ainavu - protams, ja tādu turbīnu uzstādītu Gaujas ielejas vidū starp Siguldu un Turaidu, tad ainava būtu sabojāta, bet ikdienišķos lauku skatos vēja ģeneratori apkārtni parasti tikai padara interesantāku).

Ceļmalas reljefa kāpums ar diviem vēja ģeneratoriem un vientuļu lauku būdiņu (bildēts atpakaļceļa dienā)

Brīdi vēlāk jau var sākt izbaudīt Lietuvas ceļu infrastruktūras patiesos “kroņa dārgumus”, jo klāt ir Klaipēdas - Kauņas - Viļņas autostrāde. Paātrinātās braukšanas prieks gan sākumā nav ilgs, jo pirms Kauņas sākas sastrēgums, bet pēc pagrieziena robežas virzienā autostrāde vēl labu laiku turpinās (līdz Marijampolei). Neesmu pārliecināts, taču šķiet, ka 2015. gadā, kad te iepriekšējo reizi braucu, tā vēl nebija uzbūvēta tik tālu (varu maldīties).

Mūsu pirmais pieturas punkts ir tieši šīs autostrādes malā. Sākumā no mašīnas izvilina tieši vajadzība pēc tualetes, taču, ieraugot, ka te ir arī kafejnīca, kas dižojas ar uzrakstu par cepelīnu piedāvājumu, pieņemam lēmumu jau šeit ieturēt dienas galveno ēdienreizi. Izrādās gan, ka cepelīni nemaz šobrīd nav dabūjami - kafejnīcas pārdevēja, mazliet pozitīvi iespringusi, laikam vēloties atstāt labu iespaidu ceļotājiem no ārzemēm (iespējams, ka pat noturēja par rietumeiropiešiem, jo latvieši vai poļi visbiežāk droši vien runā krieviski, ne angliski), steidz piedāvāt alternatīvu: “Ja vēlaties kādu lietuviešu nacionālo ēdienu, tad varam piedāvāt kartupeļu pankūkas ar malto gaļu!”. Tā kā arī šis ēdiens mums ir zināms, un Viļņas televīzijas tornī pērn tas garšoja pavisam labi, piekrītam. Te gan šīs pankūkas izrādās tādi uzsildīti pusfabrikāti, turklāt katram tikai pa vienai pankūkai, tā nu ne gluži gardi paēduši, ne arī vispār paēduši, dodamies tālāk, Polijas virzienā.

Drīz pēc Polijas robežas sākas pirmās dienas brauciena nogurdinošākais posms - 1+1 ceļi, kuros auto lēni pārvietojas rindās kā virtenē savērtas, flegmatiskas krellītes, vienu pēc otras šķērsojot neskaitāmas pilsētiņas un ciematus. Laikam cenšoties nogādāt brīvākā satiksmē, navigators ieved arvien šaurākos, seguma ziņā nekvalitatīvākos un dīvainākos celiņos, sāk pat rasties vēlme apšaubīt mākslīgā intelekta gudrību - vai tiešām šis ir ātrākais maršruts Varšavas virzienā? Taču ikreiz, ieskatoties kartē un mēģinot izprast pašam, gan nākas atzīt, ka laikam jau Googlei būs vien taisnība. Runājot par Google Maps - jāatzīst, tiešām nesaprotu, kā ļaudis ceļoja pa ārzemēm tajos laikos, kad vēl nebija digitālās navigācijas iespēju - vai tiešām stājās pie katra otrā krustojuma un lūkojās papīra kartē, lai saprastu, pa kuru ceļu doties tālāk? Vai varbūt toreiz bija daudz izcilāka ceļu norāžu sistēma? Varbūt zinātāji to varēs pakomentēt, taču skaidrs ir viens, ka mūsdienās bez satelītu navigācijas ceļošana izvērstos krietni ilgāka, apgrūtinošāka un murgaināka, īpaši pārvietojoties lielpilsētu viaduktu mudžekļos. Pat ar visu navigāciju reizi pa reizei gadās nogriezties nepareizi, pašauties garām īstajai nobrauktuvei, uzbrauktuvei vai joslai. Šāda situācija gadījās arī Varšavā, kas izvērtās desmit papildus kilometros.

Pēc kaitinošās mazceļu lēnbraukšanas otro (un arī pēdējo) apstāšanos veicam pie kāda jau autostrādes malā esoša benzīntanka, kura apkārtne smird kā Belcebula pēcpuse - tā arī nesapratām, vai tas no apkārtējās lielzemniecības laukiem, vai varbūt viena redzamā “Toi toi” ir uzstādīta pavisam nesen un līdz tam tuvējā furgonu stāvlaukuma tālbraucēju šoferi dabiskās vajadzības kārtojuši apkārtējos krūmos. Lai nu kā, iestiprināmies šajā smirdoņā ar termosa tēju, sviestmaizēm un cepumiem, kā arī ļaujam pamatīgi izskraidīties mazajam, ko viņš no sirds arī dara, konsekventi riņķojot (un tikpat konsekventi pāris reizes arī nokrītot) pa gājējiem paredzēto ietvi apkārt laukumam kā tāds vidējo distanču skrējējs. Līdz šim puikam bija sanācis nobraukt vien 400+ kilometrus, tāpēc nosēdēšana mašīnā gandrīz visu dienu ir kas jauns arī viņam. Taču lielākoties šo laiku viņš pavisam mierīgi nogulēja, kādā brīdī paspēlējās ar līdzpaņemtajiem klucīšiem, un pie galējā glābšanas līdzekļa - multeņu rādīšanas mobilajā telefonā - nemaz nenācās ķerties.

Atlikušo 450 kilometru posmu pa autostrādi veicam vienā piegājienā (dīvaini, ja tā padomā, tas ir kā attālums pāri visai Latvijai no Liepājas līdz Zilupei), kur vienīgais nelielais starpgadījums jau minētā nomaldīšanās Varšavā. Tā jau ap desmitiem vakarā ierodamies pirmajā naktsmītnē, kas izvēlēta pēc “jo lētāks, jo labāks” principa (tiesa, pieturoties pie kritērija - labierīcības un duša numurā). Tas ir ceļmalas motelis, uz mata tāds, kādos amerikāņu spriedzes filmās galvenais varonis ar ieroci rokās slēpjas no vajātājiem, norunā tikšanos ar nopietniem ļaudīm, lai veiktu apmaiņas darījumu “nauda pret dokumentiem” (vai tamlīdzīgi), vai arī bauda miesas priekus ar prostitūtām. No praktiskā viedokļa ļoti ērti - noparko mašīnu tieši pretī moteļa istabas ieejai, iznes un ienes, kas nepieciešams, jebkurā brīdī.

Tomēr motelis ir tumšs un kluss. Pieeju pie tā administrācijas durvīm - uz tām uzraksts, ka numuru atslēgas jāiet prasīt tuvējā benzīntankā. Labi, dodos uz benzīntanku. Tur priekšā divas pārdevējas - viena jauna, viena vidējos gados. Vecākā angliski ne bū, ne bē, jaunākā bū un bē saprot, bet vairāk gan arī ne. Kad izsaku maģiskos vārdus “reservation on Booking.com”, tad jaunākā atplaukst: “Ā, Booking!”, sameklē mana numuriņa atslēgu, uz kura jau uzrakstīts mans uzvārds, un šķiet, ka nupat jau viss būs kārtībā. Taču izrādās, ka... benzīntankā par moteli nav iespējams norēķināties ar bankas karti. Savukārt zlotu man makā vēl nav. Tuvākais bankomāts esot pilsētiņā septiņus kilometrus no moteļa. Neko darīt, ar jau krietni sapīkušu seju prasu jaunākajai, lai man Google kartē parāda, kur tie bankomāti meklējami, un gatavojos braukt uz turieni. Taču tad, laikam redzot manu noskaņojumu, vecākā piesakās aizvest līdz pilsētiņas bankomātam pati. Tā arī darām, pusstundas laikā nauda tiek izņemta, samaksāta un beidzot varam iekārtoties motelī. Pirmās dienas ~980 nobrauktie kilometri stiprina apziņu, ka uzņemtais kurss būs izturams - lai gan augums šķiet izliecies automašīnas sēdekļa formā un spranda ir stīva, tomēr kopumā nobraukt taukšķi izrādījies nemaz tik briesmīgi. Šķiet, ka dienās ar apskates objektiem vidēji 500 kilometri būs gluži labi paspējami. Kas no tā sanāks, kas ne - lasiet nākamajos aprakstos, kur būs arī krietni vairāk bilžu.

Turpinājums sekos...


4 komentāri :

  1. Mmm...,nu intriģējoši un,pat,satraucoši! Kas un kā būs tālāk!? Nu feini! Pie viena iegrimu aizpērnajā Igaunijas stāstā.Pārliecinoši un interesanti!Tik respektējam,ka rumba ir ūdenskrituma veids,vērsts horiz.plaknē,ģeomorfoloģiski veidojies kā pārejas kāple starp dažādas struktūras pamatiežiem. Vislabāk ir necensties salīdzināt unikālus un arī parastus dabas objektus,jo katrs ir īpašs.Bet stāsts ir teicams un rosina idejām!

    AtbildētDzēst
  2. Kad nebija navigācijas, tad nezināja, ka ir aizšāvuši kaut kur garām. Tik braucām tālāk uz kartē nosprausto mērķi galvenokārt sekojot norādēm uz ceļa..
    Ar nepacietību gaidu Čehijas un Austrijas stāstus - mums ar pēc pāris nedēļām tur paredzēts viesoties..

    AtbildētDzēst
  3. Ļoti interesants un asprātīgs ceļojuma apraksts!

    AtbildētDzēst

Copyright © Fotovietas. Designed by OddThemes