Auto ceļojums: Polija, Čehija, Austrija, Itālija, Slovākija. 2. diena.


2.DIENA. Stradomia Wierzchna - Libereca (450 km). Ceļojuma otrās dienas rīts sveic ar sauli un optimistisku noskaņojumu - kā radītu, lai steigtos pretī pirmajiem apskates objektiem. Mazo atkal grūti noturēt numurā un, kamēr nesu uz mašīnu mantas, ļaujam viņam paskraidīt moteļa priekšā. Tepat arī ieraugu to, ko nakts tumsa bija acīm slēpusi - izrādās, kokos, kas aug pie moteļa esošās šosejas malā, ir redzamas savādās zaļās lapu “bumbas” jeb tā saucamās "vēja slotas". Šādas “bumbas” redzētas ārzemju ceļojumos (un, iespējams, ka pat kaut kur arī Latvijā) arī iepriekš. Tā it kā esot kāda koku ģenētiska patoloģija - bet tādā gadījumā tā ir patoloģija ar visfotogēniskāko iespaidu uz koka izskatu, kādu esmu redzējis.



Interesantās "vēja slotas" koka zaros pie Polijas moteļa

Pēc tam, kad esmu atdevis benzīntankā atslēgu un uzpildījis degvielu, drošības pēc iepriekš pajautājot, vai par benzīnu te vismaz var norēķināties ar karti, varam doties tālāk uz dienvidiem. Pēc Vroclavas apbraukšanas no ātrās un ērtās automaģistrāles nākas nogriezties un sākas jau atkal pavisam cita stila braukšana - lēna, pacietīga, pa labi asfaltētiem, taču pašauriem un līkumainiem ceļiem, cauri neskaitāmām apdzīvotajām vietām, ar ļoti retām, taču arī bezjēdzīgām apdzīšanas iespējām (jo pēc pārdesmit metriem tāpat priekšā nākamie braucēji). Šajā brīdī sāku saprast, ko īsti Google navigators ir “domājis”, paredzot gandrīz trīs stundu laiku 200 kilometru braucienam, un sāk rasties arī pirmā apjausma, ka virzīties uz priekšu pa plānoto maršrutu var izrādīties krietni ilgāk, nekā iecerēts.

Vienlaikus kā veldze acīm un sirdij pie horizonta parādās pirmie kalni. Tā ir Sudetu kalnu grēda, no kuras vispirms parādās atsevišķas virsotnes - vēl zaļi, ar kokiem apauguši un noapaļoti, taču vienalga izteiksmīgu formu silueti. Protams, arī Polijas pierobežas pilsētiņas šeit ir skaistas, gan reljefa dotumu ieveidotas, gan arī vēsturiskās arhitektūras bagātas. Taču gan pirmajiem kalnu skatiem, gan “random” pilsētiņām nākas vien šauties garām, jo, pirmkārt, ceļa malā šeit bieži jau nemaz nav, kur droši piestāt, lai uzņemtu kādu labu kadru, un, otrkārt, nevar to atļauties arī saspringtā laika grafika dēļ.

Drīz vien pēc iebraukšanas Čehijā tuvojamies pirmajam apskates objektam - iespaidīgajam “Dolni Morava Sky Walk” skatu tornim, kas, šķiet, ir vērienīgākais un inženiertehniski sarežģītākais ainavu vērošanas tornis, kāds jebkur redzēts. Tajā vienlaikus var atrasties simtiem cilvēku, un tajā nav jākāpj pa kāpnēm, bet jāiet augšup pa lēzenu spirālveida laipu. Pats tornis atrodas vairāk nekā 1000 metrus virs jūras līmeņa, kalna galā, un sola elpu aizraujošus skatus. Lai gan no ceļojuma maršruta plānošanas viedokļa šī vieta bija visai neizdevīga, jo lika mest diezgan lielu novirzi no pārējo objektu areāla, biju sev nosolījies, ka te gan noteikti ir jāatbrauc.



Jau tuvojoties vienam no pirmajiem kalna pakājē esošajiem stāvlaukumiem, kļūst skaidrs, ka nez kur dzimušās naivās cerības, ka te cilvēku nemaz nebūs pārāk daudz, jo vietējie gribētāji jau torni būs apmeklējuši (tas uzcelts 2015. gadā), var mierīgi noskalot podā. Pie mums jau pienāk pirmais vietu ierādītājs - pavecs onkulis - un sāk kaut ko skaidrot čehu valodā. Laikam to, ka tālāk nav vērts braukt, jo visas vietas priekšā aizņemtas - bet navigators rāda, ka jābrauc vēl kādu kilometru vai vairāk. Ieraudzījis, ka mums mašīnā ir mazais puika, onka gan nomierinās un ļauj braukt tālāk, kur, kā izrādās, ir gan vēl brīvas parkinga vietas. Par stāvvietu, šķiet, nav jāmaksā, vismaz neviens neko tādu neprasa un nekur nevar ieraudzīt arī nekādu maksas automātu vai ko tamlīdzīgu. Tas būtu labi. Savukārt tas, ka nekur nevar ieraudzīt arī tualeti, gan nav tik labi.

Nākamais izaicinājums ir saprast, kā vispār iespējams tikt kalna virsotnē, kur lepni slejas savādā ainavbaudītāju priecēšanas konstrukcija. Nekur tuvumā nav redzams ne kāds gaisa trošu vagoniņš, ne slēpotāju pacēlājs, ne funikulieris, nekas tamlīdzīgs. Daži ļaudis ar kājām dodas pa kalna celiņu augšup, torņa virzienā. Vai tiešām tur būtu jānokļūst ar kājām? Par sliktu šādam pieņēmumam runā tas, ka vairāki no kalnā kāpējiem stumjas ar bērnu ratiņiem, gluži kā būs jādara arī mums... Pieeju pie kases, kur, šķiet, pārdod biļetes tikai uz tepat blakus esošo atrakciju - rodeļu braucieniem, taču tur nekādu skaidrību negūstu, jo pusmūža vecuma kasiere angliski neko paskaidrot nespēj. Neko darīt - dodamies arī mēs augšup kalnā, stumjot ratus ar bērnu pa priekšu (mazais lielkungs vēl nav īsti pamodies no autobraukšanas snaudas un tāpēc staigāt vēl negrib). Šķiet, ka no malas izskatos pēc Sīzifa, kurš veļ kalnā akmeni, jo tikai pēc pārsimts metriem esmu jau izsvīdis pēdējo sajēgu, un nelīdz arī dusmīgais uzbļāviens sev pašam, lai taču pie datora sēžot iesērējusī miesa saņemas. Šādā veidā tikt kalnā izskatās pavisam nereāli. Par laimi, pretī nāk kāds pāris arī ar bērnu ratiem, turklāt - bingo! - sieviete labi saprot un runā angliski. Izrādās, jāiet vien uz priekšu pa šo taku, tur būšot slēpotāju pacēlājs. Arī dēlēns tagad jau pats prasās no ratiem ārā, un turpmākais ceļš kļūst vieglāks un raitāks (ja vien neskaita to, ka mazajam ir jāpaņem rokās katrs trešais uz ceļa gulošais akmens un katrs otrais zariņš, turklāt ik pa laikam jāveido no tiem “ammu” (maltīte) vai “aeļiko” (helikopters)).

Kad esam nonākuši līdz īstajai vietai, no kurienes var sākties ceļš pretī “pastaigai debesīs”, dēlam ir uznākusi ceļojuma pirmā histērijas lēkme. Iemesls, protams, ļoti nopietns - pazudis (patiesībā jau gan pats aizmeta) viens no tik svarīgajiem zariņiem. Nelīdz arī pierunāšana ar končām un šķiet - kā gan šādā noskaņojumā ar viņu sēsties vaļējā slēpotāju pacēlājā, kas pat labā omā esošam, viņam būtu pavisam jauns un satraucošs piedzīvojums (turklāt līdz šim īpaši drosmīgi augstuma priekšā viņš nav juties)? Beidzot mazo nomierina ciešs apskāviens un solījums, ka vēlāk sameklēsim vietā citu “kucinu”.

Pacēlāja biļetes turp un atpakaļ maksā ap 20 eiro katram pieaugušajam, mazi bērni tiek augšā pa velti. Bijām pārliecināti, ka bērnu ratus liks atstāt lejā, taču nē - pacēlāja apkalpotājs tos iesviež uzreiz nākamajā aiz mums braucošajā sēdeklī. Brauciens augšup (arī lejup) atvērtā pacēlājā man kā augstuma sajūtas mīļotājam ir kaifīgs. Dažbrīd gan domas mēdz sākt klīst neceļos - piemēram, skatoties uz lejā esošajiem asajiem akmeņiem, tās “labsirdīgi” pajautā: “Diez kā būtu, ja sēdeklis ar mums visiem tagad kristu tur lejā? Vai tad jēdziens “pastaiga debesīs” neiegūtu pavisam citu nozīmi?” Tomēr kopumā sajūta ir laba, reibinoši patīkama. Par brīnumu, arī mazais nepavisam neizskatās nobijies, gluži otrādi - brīžam pat sāk man klēpī tā trīties, ka nākas satvert pavisam cieši, lai neizdomā veikt kādus pēkšņus kustību manevrus, kas no viņa puses ir visnotaļ iespējama rīcība. Un pat dzīvesbiedre, kurai parasti ir bail no jebkura skatu torņa, kas “augstāks par koku galotnēm”, šoreiz mierīgi sēž un filozofē, kā diez putni spēj precīzi nolaisties tieši uz tiem koku zariem, kuros iecerējuši?

Attēla lejasdaļā kreisajā pusē redzamas autostāvvietas, no kurām jānāk apmēram kilometru līdz pacēlājam



Pašā skatu tornī (tam atsevišķa ieejas biļete nav jāpērk - var droši doties cauri vārtiņiem ar pacēlājam nopirkto) valda tāda kā festivāla atmosfēra. Torņa vidusdaļā uz platformas atrodas gan dejotāju grupa, gan arī vairāki akrobāti, kas laiku pa laikam izpilda priekšnesumus uz nostieptās tauvas, pabrīžam skan mūzika. Ļaužu masas nemitīgi dodas augšup un lejup. Ar katru jaunu torņa spirāles loku apkārtējā ainava kļūst mazliet augstāka un plašāka. Jāatzīst gan, ka, lai arī saule kopumā spīd (epizodiski gan to aizklāj mākoņi) un var ieraudzīt interesantas ainavu kompozīcijas, kopējā panorāmas kvalitāte līdz galam kaut kā nesajūsmina. Nevaru pat pateikt, kāpēc - varbūt pie vainas zilganā atmosfēras dūmaka, kas tālumā visu padara tā kā neskaidrāku, mazāk krāšņu, bet varbūt, kā jau parasti šādās reizēs, vienkārši gaidas bija bijušas pārāk lielas - taču elpa tā īsti neaizrāvās. Sievai gan šis objekts kļuva par vienu no diviem iecienītākajiem visā ceļojumā. Uz augšējās platformas ir iespēja arī uzkāpt un pastaigāt pa tīklu virs torņa centrālās daļas - ne visi saņemas šo iespēju izmantot. Arī mazais, lai gan paņemts rokās, jūtas neomulīgi un tūdaļ prasās atpakaļ uz koka dēļu platformas.


Uz šāda tīkla var pastaigāt 55 metru augstumā virs zemes (kalna virsotnes)


Pie skatu torņa atrodas arī restorāns. Tā kā diena jau krietni pāri pusei un jūtamies izsalkuši, nolemjam turpat arī paēst. Par brīnumu, maltīte tik ekskluzīvā vietā nemaz neizmaksā pārāk dārgi (khemm, vispār jau pēc nesenā Kopenhāgenas apmeklējuma nekur vairs nešķiet dārgi) - divas porcijas ar Vīnes šniceli (kam klāt nāk aukstu kartupeļu salāti, ko no ēdienkartes nevarēja noprast) un trīs porcijas ar frī kartupeļiem (jā, tā nu sanāca pirmo reizi dzīvē - ēst aukstus kartupeļus un piekost klāt karstus kartupeļus), kā arī sula un divi bezalkoholiskie ali kopā izmaksāja tikai 24 eiro.

Restorāns ar negaidīti demokrātiskām cenām



Pēc pie Dolni Moravas skatu torņa pavadītām vairāk nekā četrām stundām pulkstenis rāda jau krietni vēlu pēcpusdienu, un kļūst skaidrs, ka jāsāk nežēlīgais apskates vietu atsijāšanas process. Ir redzams, ka ne uz vienu dabas objektu CHKO Broumovsko reģionā vairs nepaspēt - neapskatītas šoreiz paliks gan slavenās Teplices klintis, gan iespaidīgais Broumovské stěny klinšu stabu masīvs, gan arī interesantie “Galda kalni” (Szczeliniec Wielki) vēl Polijas pusē. Tāpat citai reizei jāatstāj arī Polijas krāsainie ezeri (Kolorowe Jeziorka) un vēl vairākas interesantas vietas. Viss, ko šajā dienā vēl šķiet reāli paspēt apskatīt, ir Ksjonžas pils un varbūt kāds no vilinošajiem ūdenskritumiem pie Vroclavas - Liberecas ceļa.


Ksjonžas pils apkārtnē ierodamies pēc vēl viena nogurdinoša 2 stundu brauciena (ar vidējo ātrumu 60 kilometri stundā). Ir jau vakars, un sauli sākuši aizblāvot plīvurainie škidrauta tipa mākoņi. Tomēr ik pa brīdim tā vēl pieņemas spēkā un tāpēc ainavas no drona lidojuma sanāk gluži labas. Ksjonžas pili faktiski vislabāk arī iespējams apskatīt, lidojot tai apkārt, jo no trim debespusēm to ieskauj aiza - pati pils atrodas uz klints, pieeja tai ir tikai no vienas puses, no kuras, saprotams, nekādu īpaši plašo vizuālo priekšstatu par šo celtni nevar gūt. Pētot ceļvežus, Ksjonžas pils izskats uzreiz savaldzināja - gan tās novietojums, gan krāšņais arhitektūras stilu apvienojums, manuprāt, padara to par vienu no galvenajām kandidātēm uz Polijas otras skaistākās pils titulu (pašas skaistākās vieta jau rezervēta Malborkas pilij, uz kuru nebijām plānojuši doties, jo tā atrodas pavisam citā Polijas malā). Ieejam apskatīties arī Ksjonžas pils iekšpagalmu un aizstaigājam līdz skatpunkta platformai pils parkā - tur gan nekāds īpašais skaistums vairs nav noķerams, jo saule ir beidzot “piebeigta” pavisam un arī pati pils salīdzinājumā ar drona bildēs redzētajiem skatiem šķiet vērojama tādā vienpusēji nabadzīgā perspektīvā.



Ksjonžas pils iekšpagalms skatā no pils ieejas
Mazais ir atradis kārtējo aizraušanos ar akmeņiem un neparko nevēlas doties tālāk. Kad mierīga pierunāšana nelīdz, jāierunājas skarbākā tonī un jāsāk atskaite no viens līdz desmit, kurai beidzoties, noteikti būs jāiet tālāk. Tas viņam nepatīk, atskan bļāviens “skaiti desmit nē!” un mazais parāda raksturu vismaz tādā veidā, ka spēlēšanos izbeidz pēc savas “laika skalas” - jau pie skaitļa “trīs”. Nu nekas, mums tikai labāk.

Tā kā pati pils šajā laikā jau skaitās slēgta, “viesmīlīgie” poļi ir aizslēguši ar ķēdi (!) arī abas “toi toi” tualetes stāvlaukumā. Jā, tualetes vispār šajā pasaules daļā ir liels dārgums - vai nu to nav, vai nu tās ir slēgtas, vai arī katrā ziņā par tām jāmaksā, un nebūt ne nieka summas (standarta cipars, pārrēķinot eiro, ir piecdesmit centi).

Nez, vai pie vainas ir tualešu nepieejamība vai kas cits, bet stāvlaukumā var noklausīties kāda gados pajauna vāciešu pārīša strīdēšanos, kas izklausās amizanti, jo abi acīmredzami ir mūsdienu aristokrātiskās inteliģences pārstāvji, tāpēc viņu viens otram veltītie dusmīgie “šmihen mahen bahen”, kāpjot diezgan ekskluzīvā sportiska stila automobilī, izklausās pēc tādas kā lamāšanās augstās kultūras stilā, kur abi saprot, ka it kā vajadzētu apvaldīt emocijas un izteikties mierpilni, cēli un cienīgi, tomēr īsti tas neizdodas.

No pavisam citas kultūras plauktiņiem savukārt ir nokritis kāds kompleksu mākts pajoliņš, kurš nez kāpēc uzskata par svētāko pienākumu ar savu “bemberi” izbraukt no stāvlaukuma ātrāk par kādu ģimeni fordiņā, kas pirmā jau uzsākusi virzību uz izeju. Tā iznākums ir bezjēdzīga motora rēkoņa, riepu kaukšana, bīstams manevrs un putekļu mākonis, BMW “varonim” aizšaujoties priekšā fordiņam. Ko lai saka - katram savs.

Skats uz pili no skatu vietas parkā
Arī mēs beidzot dodamies tālāk, pa ceļam vēl piestājot benzīntankā, lai uzpildītu benzīnu un nopirktu kafiju. Kafija noderēs uzmanības noturēšanai, jo priekšā gaida visai līkumains un kalnains ceļa posms (starp Vroclavu un Liberecu), brīžam īsti serpentīni. “Facebook” ceļotāju domubiedru grupā esmu izlasījis, ka tas esot ļoti skaists ceļš, tāpēc arī tas bija atzīmēts kā viens no apskates objektiem. Diemžēl saule jau sen kā aiz horizonta un apkārt ir piķa melna nakts, tāpēc ceļa skaistumu brīžam var tikai apjaust, ar perifēro redzi pamanot kreisajā ceļa pusē stāvu nogāzi ar tālumā mirgojošām pilsētu ugunīm.

Pēc sarežģītās nakts braukšanas un kārtējās Polijas-Čehijas robežas šķērsošanas esam sasnieguši Liberecu, kur mūsu naktsmītne ir kādā viesu namā, kam pēc numura atslēgas jādodas uz “mātes hoteli” kilometra attālumā. Taču šeit viss rit gludi. Viesu nams noslēpies omulīgā uzkalnā, pretī omulīgas privātmājas ar dārziem. Tiesa gan, “nestandarta fīča” numurā ir krēsls, kurš salūst tieši tajā pašā mirklī, kad tam sēžos virsū - izrādās, no tā pat izkritusi laukā skrūve. Man, par laimi, tas beidzas vien ar pārsteigumu, ne sasistu astes kaulu vai ko tamlīdzīgu.

Turpinājums sekos...

3 komentāri :

  1. Varu teikt to pašu,ko teicu par 1.dienas aprakstu - var lasīt ar lielu interesi.Gaidu turpinājumus!

    AtbildētDzēst
  2. Es gan tā neteiktu, ka skats no pils parka skatu vietas būtu neinteresants... Skaisti saulīte spraucās ārā no mākoņa un ari pati pils atsedzās pietiekami labi. Cilvēkam bez drona būtu interesanti apskatīt. Pagalma bilde arī ļoti laba, bet vrb nedaudz ar krāsām parspīlēts.

    Nevarējām saprast - vai tajā skatu tornī tur vienā bildē var redzēt, ka lejā var šļūkt pa tādām kā trubām? Vai tas kkas cits? :D Tā ari būtu laba izklaide... Polijā jau viss (izņemot tualetes) parasti laikam bijis lēts, rekā arī restorāns. Atceros sen atpakaļ, kad tur bijām, tad labu viesnīcas numuru dabūjām par 20 Ls laikam.

    AtbildētDzēst

Copyright © Fotovietas. Designed by OddThemes