3.DIENA. Libereca - Česky Krumlova. Trešā diena iesākas ar diezgan blīvu mākoņu segu virs Liberecas, un attiecīgi ar krietni mazāk entuziastisku pasaules izpētes noskaņojumu (personīgi man ainavu skaistums saulainā laikā šķiet vismaz trīsreiz burvīgāks nekā apmākušā dienā). Vispirms dodamies uz skatu vietu pašas Liberecas pievārtē - Ještedas kalnu - no kura var vērot no augšas gan visu pilsētu, gan tuvējo apkārtni uz citām debespusēm.



Te sākas dažādas aizķeršanās - vispirms uzserpentīnojam augšā gandrīz pašā kalna virsotnē, lai atklātu, ka tur esošajā autostāvvietā iespējams samaksāt tikai skaidrā naudā, čehu kronās, kuru mums nav. Jābrauc lejā līdz pirmajai stāvvietai, kur it kā būšot informācijas centrs, bankomāts, utt. Kases tur tiešām ir, par kurām var nopirkt biļetes gaisa tramvajam uz kalna virsotni. To arī izdaru, taču bankomāta gan te nav un autostāvvieta diemžēl tikpat arhaiska, turklāt tās kasē sēdošā postpadomju birokrāte ar skatienu, kurš vēsta: “Nenāciet klāt man rudenī... un arī ziemā, pavasarī un vasarā ne” vēl atļaujas norādīt, ka tās esot manas problēmas. Kad noskaidrojas, ka samaksa tomēr tiek pieņemta arī eiro, kasiere, acīmredzot vēloties noblēdīt kādu kriksi Čehijas valsts budžetam, sākumā nekaunīgi atsakās izsniegt stāvvietas biļeti/čeku, uz jautājumu par tā saņemšanu, atsakot: “Tas jums nav vajadzīgs!”, un piekāpjas tikai tad, kad saprot, ka šo tūristu ir jau tā nokaitinājusi, ka biļetes saņemšana tam kļuvusi par principa jautājumu.


Citi - uzbrauc ar velosipēdu. Impozantais tornis reiz bijis TV translācijas tornis
Braukšana gaisa tramvajā salīdzinājumā ar vaļējo pacēlāju jau šķiet visai garlaicīga un arī pati ainava no Ještedas kalna, kad debesis apmākušās un viss izskatās pelēcīgs, pārāk iespaidot nespēj. Šis ir tas gadījums, kad bildēs (apstrādātās) izskatās labāk nekā dzīvē. Starp citu, impozantais tornis kalna virsotnē reiz bijis TV translācijas tornis, no tā Vaclavs Havels 1968. gadā pirms padomju iebrukuma pārraidījis pēdējo "brīvo" (necenzēto)  radiotranslāciju.


Mākoņainās debesis nozīmē tikai vienu - jādodas atkal atpakaļ uz Čehijas/Polijas pierobežu, kur atrodas vienīgie dabas objekti, kuru fotografēšanai apmācies laiks ir pat piemērotāks par saulainu - ūdenskritumi (izpludinātās ūdens straumes efekta panākšanai nepieciešams iespējami mazāks gaismas daudzums).

Novy Šwat pilsētiņa, kurai tuvumā atrodas Mumlavas ūdenskritums
Vispirms ierodamies Čehijas puses Mumlavas ūdenskritumā (Mumlavsky vodopad). Te auto var novietot plašā stāvvietā, kur vispirms jāizņem parkinga biļete, ko apmaksā pie automāta, izbraucot. Pirms auto atstāšanas nākas saskarties ar mūžīgo dilemmu: vest mazo ratos vai tomēr pie rokas. Pirmajā variantā (ja ceļš ir labs) iespējams tikt uz priekšu daudz ātrāk, jo nav jācīkstās ar dēlēna gandrīz nemitīgām kaprīzēm un “sava ceļa meklējumiem”, taču, ja ceļš nav ratiem piemērots, pastaiga var izvērsties mērenā murdziņā, kad dēls tāpat jāved pie rokas (vai pat jānēsā) un piedevām vēl jānes arī rati. Šoreiz izšķiramies par labu ratiem, jo takas sākums izskatās ērts. Lielākā daļa takas arī bija izbraucama, vienīgi pārsimts metrus pirms pašiem ūdenskritumiem sākas pamatīgi koku sakņu mudžekļi.

“Ūdenskritumiem” nebija pārrakstīšanās, jo uz Mumlavas upes tie te tiešām ir vairāki, varētu teikt, kaskāde. Jau pirmais ir skaists, un, kamēr citi pie tā pat nepiestāj, es cenšos uzņemt kādu kadru. Pa to laiku apmākušās debesis sāk parādīt, kas vēl tām “pūrā” - lai gan laika prognozes ir vēstījušas nokrišņus tikai pāris milimetru desmitdaļu apmērā, jau pēc brīža sāk diezgan pamatīgi gāzt. Labi, ka upes krasti ir mežā - iekārtojamies zem viena lapu koka, apsēžamies uz akmens un izvelkam līdzpaņemto termosu ar cepumiem. Nekad karsta tēja un krekeri nav garšojuši tik labi, kā šajā brīdī, kad apkārt līst un kļūst aizvien drēgnāks, arvien vairāk vēsu ūdens piļu sajūti arī uz savas ādas... Mazais ir diezgan labi nodrošināts ratos un sievai ūdensnecaurlaidīga vējjaka, pašam gan, kā parasti, nav pieticis prāta rēķināties ar kaut kādām laikapstākļu izmaiņām un mugurā ir tikai T-krekls. Tomēr daudz par to neraizējos un drīz vien sarunājam stratēģiju - es vispirms paiešos uz priekšu līdz galvenajam ūdenskritumam, pēc tam sieva, jo staipīt ratus ar mazo pa taku šajā lietū nebūtu īsti prātīgi.

Ūdenskritumu kaskādes trešais un varenākais “brālis” ir tiešām apburošs dabas mākslas darbs. Liega ūdens straume gluži kā blondīnes mati graciozi vijas pār ļoti neparastu, zeltainas krāsas gludenu akmens plākšņu pamatni, kas izskatās, it kā būtu izlieta no misiņa. Tas ir pirmais brīdis ceļojumā, kad tā pa īstam aizraujas elpa skaistuma priekšā. Par labu noteikti nāk arī tas, ka lietusgāze ir aizbiedējusi lielāko daļu no pārējiem tūristiem un man blakus stāv tikai kāds vācietis, kas arī ir redzami apburts un pie sevis čukst: “Wunderbar...” (“brīnišķīgi”). Pēc brīža gan pienāk kāds mātes un meitas duets, kuru rīcība ir gluži vai kā pēc instrukcijas no rokasgrāmatas ar nosaukumu: “Kā ceļot, ja vienīgais mērķis ir parādīt citiem, kur es biju” - meita nostājas uz tiltiņa kompozīcijā ar ūdenskritumu, māte šo nobildē un abas tūdaļ steidz projām, tā īsti pat nepaskatījušās.


Kad automašīnā pārvilkts salijušais krekls un ārā atkal uzspīdējusi saule, dodamies uz otru, tikai 12 kilometru attālumā esošo ūdenskritumu Polijas pusē - Kamenčikas (Kamienczyk) ūdenskritumu. Šeit jau atkal gatavojamies stumties ar ratiem, taču autostāvvietas sargs pabrīdina, ka tā nebūtu laba doma. Patiešām, pedējais puskilometrs ceļā līdz ūdenskritumam jāveic pa ļoti akmeņainu, turklāt visai stāvu augšupceļu, un ar ratiem te nebūtu, ko darīt. Protams, mazo nākas nest. Pie vārtiņiem uz kāpnītēm, kas ved uz ūdenskritumu, jāsamaksā ieejas maksa (nekas dārgs nebija, daži eiro pieaugušajam) un visiem (arī bērnam) obligāti jāuzvelk galvā ķivere. Sākotnēji šķiet, kas tā par bezjēdzīgu formalitāti, jo kritiena gadījumā vaļīgā ķivere, īpaši bērnam, tāpat noveltos nost. Tomēr vēlāk kļūst skaidrs, ka drīzāk ķivere domāta tam, lai pasargātu galvu no akmeņiem, kas varētu krist no klints - taka uz ūdenskritumu ved caur aizu, kam abās pusēs slejas varenas klinšu sienas. Arī pats ūdenskritums ir dižens, augstāks nekā pirmais (tas gan nenozīmē, ka skaistāks). Šķiet, ūdenskritumi ar lietus mākoņiem šajā apvidū noslēguši līgumu, kas paredz, ka pie ūdenskritumiem noteikti jālīst lietum, jo vēl pirms brīža saulainās debesis atkal pārvērtušās un sācis līņāt. Savukārt vēl pēc pusstundas, atpakaļceļā uz stāvvietu, atkal ir pavisam skaidrs.



Jau trešo reizi iebraucot Čehijā, šoreiz piestājam pie benzīntanka, lai iegādātos vinjeti, kas nepieciešama, lai pārvietotos pa valsts autostrādēm. Desmit dienu vinjete izmaksā ap 12 eiro. Uz tās divās vietās jāuzraksta automašīnas numurs, viena vinjetes daļa jāuzlīmē uz vējstikla no iekšpuses, otra jāpatur makā.

Kāda skaista Čehijas pilsēta ielejā, netālu no Česky Raj
Tuvojoties Hruboskalsko klintīm, tālumā redzams arī divu cietokšņu kalns Hrad Trosky


Diena jau atkal tuvojas vakara fāzei, bet pirms garā pārbrauciena no Čehijas ziemeļiem uz dienvidiem vēl būtu jāpaspēj apskatīt vismaz kāds no daudzajiem Čehijai tik raksturīgo klinšu stabu masīviem. Tā kā Google Maps informē, ka “Čehu paradīzes” (“Česky raj”) apgabala tūristīgākās klinšu takas “Prachovske Skaly” jau esot slēgtas, braucam uz alternatīvākajām Hruboskalsko klintīm, kur nav ne darba laiku, ne tūristu pūļu, ne ieejas maksas. Tiesa gan, nav arī nekādu norāžu, un to, ka te vispār ir klintis, var saprast tikai pēc tā, ka tās ieraugāmas no ceļa puses. Pēc automašīnas novietošanas kādā brīvākā placī ceļmalā un paiešanās apmēram kilometru dziļāk mežā (vispirms ejot garām kādam krodziņam un pēc tam hotelim), nonākam pie neliela ezeriņa/dīķa. No šejienes palaižu dronu, lai saprastu, kur tad īsti tālāk klintis meklējamas, un sabildētu tās no augšas. Pēc tam nolemjam doties tālāk pa meža taku (šī ir gluži piemērota ratu braukšanai), kas šķiet aizvedam pareizajā virzienā. Tiešām, pēc brīža nokļūstam tādā meža un akmens kopīgi veidotā pasaku valstībā, kas ir atšķirīga no visa līdz šim redzētā. Latvijā kaut kas mazliet līdzīgs varētu būt Līču-Laņģu klintis - protams, paralēle nav gluži precīza, jo tie ir atsegumi, bet Hruboskalsko ir akmens “stabi”, daži no kuriem pat izskatās gandrīz vai brīvstāvoši, un arī mērogs ir cits. Katrā ziņā dīvainie un iespaidīgie klinšu veidojumi meža mierā un klusumā rada suģestējošu noskaņu. Kamēr sieva pieskata mazo, kas atkal aizrāvies ar pats savu zariņu un akmeņu veidojumu būvēšanu, es paskrienu uz priekšu, pakāpļāju pa kāpnītēm, kas ierīkotas starp klinšu masīviem. Kādu vietu, no kuras atklātos plašāks, panorāmiskāks skats uz apkārtni, atrast gan neizdodas (lai gan drona bildēs redzams, ka šādas vietas šajā apkārtnē ir), taču Čehijas akmens klinšu valstības elpa ir sajusta.



Saule atrodas jau rieta stadijā, un tagad tikai atliktu parūpēties par, Eduarda Veidenbauma vārdiem runājot, “kungu visaugstāko” jeb vēderu. Tomēr ceļmalas krodziņš, kuram atpakaļceļā atkal ejam garām, ir tik nevilinošs (visapkārtējā alkohola dvinga vairāk rada asociācijas ar dzertuvi, un sliktas kvalitātes fotogrāfijās attēlotās frī kartupeļu kombinācijas ar nenosakāmas izcelsmes gaļas izstrādājumiem ir pavisam neapetītlīgas), ka izlemjam labāk ātrāk uzsākt pārbraucienu un cerēt, ka kaut kur pa ceļam atradīsies kas labāks.

Jāsaka gan, ka šīs cerības nepiepildījās - Čehijas centrālās daļas autostrādes malas ir tukšas kā izslaucītas. Vienā vietā gan gadījās ieraudzīt Makdonalda logo, taču tas atradās maģistrāles otrā pusē. Turklāt apmēram no Čehijas vidienes, acīmredzot remontdarbu dēļ, iecerētā ātrā un ērtā braukšana pa autostrādi pārvērtās par desmitiem kilometru garu apkārtlīkumošanu pa maziem, tumšiem celiņiem, daļai no kuriem nebija pat nekāda marķējuma - ne balto sānu un viduslīniju, dažviet arī ne atstarojošo stabiņu ceļmalā. Šī pārbrauciena beigās, pārgurušiem, izsalkušiem un vēlu naktī ierodoties Česki Krumlovas hotelī, tiek sasniegts visa ceļojuma emocionāli “zemākais punkts”. Lai gan šodien izdevies apmeklēt pat četrus apskates objektus, tomēr rodas sajūta, ka ar pārāk vērienīgo plānošanu esmu iedzinis pats sevi stūrī. Taču jau nākamajā dienā atkal paredzēts pārbrauciens pāri visai Austrijai...

Turpinājums sekos... (piesekojiet Fotovietas Facebook lapai, lai nepalaistu garām: https://www.facebook.com/Latvias-Photo-Places-Latvijas-Fotovietas-114385878589519/)

2 komentāri:

  1. Atkal ļoti interesants apraksts un lieliskas fotogrāfijas.

    AtbildētDzēst
  2. Vienmēr esmu centies Polijai dragāt cauri, lai baudītu Slovākijas jaukumus, bet izskatās, ka dienvidu daļā ir ko apskatīt.

    AtbildētDzēst