Lai arī par Eiropas galvenajām metropolēm pieņemts uzskatīt Londonu un Parīzi, kā trešo reizēm mēdzot piesaukt Romu vai Berlīni, Spānijas galvaspilsētai Madridei šajā jautājumā pavisam noteikti ir kas sakāms. Tieši Madride var lepoties ar iespaidīgāko ielu arhitektūru, rosīgāko naktsdzīvi un saulaināko klimatu starp Eiropas lielpilsētām. 

Simtiem kilometru gara, līdz apvārsnim redzama „frontes līnija”, kurai vienā pusē blīva baltu mākoņu sega, bet otrā - iesarkanas augsnes plašumi ar atsevišķiem tumšzaļu koku puduriem. Šāds skats no lidmašīnas loga varētu būt nevis vienreizējs, bet gan samērā ikdienišķs, ielidojot virs Spānijas teritorijas no ziemeļiem. Tā vien šķiet, ka Francijas un Spānijas robeža atdala ne tikai šīs valstis, bet arī ir robeža, aiz kuras sākas Saules Impērija – Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas reģiona klimatiskais vilinājums, kas pievelk tūristus kā magnēts. 

Tuvojoties Madridei, lidmašīnas salonā atskan arvien biežāki digitālo fotoaparātu klikšķi, lai arī formāli tas nav atļauts (drošības jostas indikators ir iedegts, kas nozīmē, ka visām elektroniskajām ierīcēm salonā jābūt izslēgtām). Tomēr šķiet, ka pat paši likumpaklausīgākie pasažieri nav gatavi tikai noskatīties, kā lejā aizslīd arvien augstāku un iespaidīgāku kalnu apveidi, neiemūžinot tos kādā kadrā. Kalnu blīvums sabiezē neilgi pirms nolaišanās, tad atkal atkāpjoties, dodot vietu plašumam, kurā izvietojusies majestātiskā pilsēta. Zināms, ka Spānijas karaļa Filipa II lēmums pašā valsts centrā esošo Madridi pieņemt par Spānijas galvaspilsētu bija stratēģisks no loģistikas viedokļa – taču pavisam iespējams, ka tas bija stratēģisks arī no militārā viedokļa, jo Madridi ieskaujošie kalni viduslaiku armijām būtu bijis nepatīkams šķērslis. 



Madrides „Barajas” lidosta, kas apkalpo 50 miljonus pasažieru gadā un ir ceturtā lielākā Eiropā, ir īpaša arī ar to, ka, salīdzinot ar citām lielajām lidostām, atrodas neparasti tuvu pilsētas centram – tikai 13 kilometru attālumā no Madrides vecpilsētas. „Barajas” sastāv no četriem termināļiem, no kuriem pirmie trīs ir savienoti kopā un telpiski atgādina garas, šauras čūskas (pārvietoties uz priekšu ātrāk un ērtāk palīdz daudzie horizontālie eskalatori), bet ceturtais – viens no plašākajiem un modernākajiem lidostu termināļiem pasaulē – atrodas aptuveni 10 kilometru attālumā no pirmajiem trim. Tomēr pasažieriem, kam ir nepieciešamība pārvietoties starp termināļiem, par to nav jāraizējas, jo satiksmi nodrošina bezmaksas autobusi. Ja ierodaties ar kādu no lētajām aviokompānijām un esat izsēdināts kādā no pirmajiem trim termināļiem, ir vērts izmantot šo iespēju un aizbraukt apskatīt ceturto – vismaz lidostu entuziastiem, mūsdienīgās arhitektūras vai vienkārši monumentālu ēku cienītājiem tas noteikti būs interesants piedzīvojums. 

Pateicoties tuvumam pilsētas centram, „Barajas” ir savas metro stacijas – tāpēc nokļūt pilsētas centrā iespējams ar metro karti vairākiem braucieniem, kas noderēs arī nākamajās pārvietošanās reizēs. 
 

Pirmais, kas pārsteidz, pēc brauciena no „Barajas” lidostas iznākot no metro stacijas tieši Madrides naktī, ir visapkārt valdošais dinamisms un rosība. Satiksme uz galvenajām ielām Madridē, šķiet, nerimst nekad, bet ielu dzīve ir vēl aktīvāka nekā dienā. Taču šī nav stresa un agresijas pilna dinamika – Madrides nakts dzīve acumirklī piedāvā pilsētas viesim jaunu izpratni par jēdzienu „kņada”. Tā nav kņada, kas kaitina, satrauc vai nomāc. Tā ir kņada, kas atpūtina un iedvesmo - mierpilna kņada, lai cik paradoksāli neskanētu šis vārdu savienojums. Naktī, kad nevienam uz darbu un nekur citur nav jāsteidzas, gan vietējie, gan tūristi saplūst vienotā dzīves svinēšanas orķestrī, vai nu romantiski pastaigājoties mēnesgaismā, vai baudot kokteili kādā no neskaitāmajām ielu kafejnīcām, vai aplūkojot izgaismotos arhitektūras brīnumus. Tieši naktī ir Madrides esence, un tieši Madrides nakts izjūtu, visticamāk, tūrists paņems sev līdzi kā visspilgtāko emocionālo iespaidu. 




 

Ja Madrides nakts ir melna kā kafija, tās diena tā paša iemesla (mūžam skaidrās debess) dēļ ir pielieta ar spožu saules gaismu. Madrides dzīves ritmu nosaka tās klimats – dienā, kad gaisa temperatūra regulāri pārsniedz 30 grādus, uz ielām mēdz būt pārsvarā tikai tūristi. Vietējie strādā kondicionētos birojos vai guļ siestu, lai vakarā atkal sāktu piepildīt ielas un skvērus. Jāpiebilst, ka Madrides karstums izpaužas atšķirīgi no mums ierastā – ja Latvijas 30 grādos jūties, it kā tiktu sutināts katlā ar vāciņu, tad Madrides 30 grādos tu tiec cepts pannā bez eļļas. 

Gaisa sausuma dēļ daudz būtiskāka kļūst arī atšķirība starp atrašanos saulē vai ēnā – Madridē ēna sniedz efektīvāku veldzes izjūtu nekā Rīgā. Madrides plānotāji to ir ņēmuši vērā un pilsētā ir papilnam avēniju ar koku rindām, kas pasargā no dedzinošās svelmes. Pilsētā vispār ir daudz apstādījumu, kas tiek rūpīgi laistīti un allaž izskatās ļoti svaigi (šajā ziņā Madride pat atstāj kaunā Stokholmu, kur nācies redzēt ne mazums apvītušu publisko apstādījumu). 

Taču visburvīgākā vieta, kur sajust zaļumu un dabas klātbūtni, ir par „Madrides plaušām” dēvētais „Retiro” parks – Madrides analogs Londonas Haidparkam vai Berlīnes „Tiergarten”. „Retiro” parkā atrodams gan karalisks dārzs, gan skaistas celtnes (Kristāla pils, Velaskēza pils), gan mākslīgais ezers, pa kuru iespējams airēties ar laivām, ko daudzi arī dara.





  Madrides arhitektūra ir atsevišķs stāsts. Pilsētas centrālā iela Gran Via ir arhitektoniski iespaidīgākā iela Eiropā, un tas nudien nav tikai subjektīvs spriedums. Gluži vienkārši, Gran Via (un arī vairāku citu Madrides ielu) ēku augstums ir nevis centru vēsturiskajai apbūvei ierastie 5-8 stāvi, bet gan krietni augstāks – 12-15 stāvi. Protams, šīs ēkas nav tikai augstas - tās ir arī formu ziņā izsmalcinātas, skulpturāli bagātas un greznas, īsi sakot – grandiozas. Tās ir kaut kas pa vidu starp klasisko eiropeisko metropoļu vēsturiskajām celtnēm un 20. gadsimta sākuma Ņujorkas agrīnajiem debesskrāpjiem. Būdamas pietiekoši lielas, lai iespaidotu, un pietiekoši mazas, lai nenomāktu, tās panāk īsto efektu, lai liktu mutei palikt vaļā vēl ilgi pēc tam, kad aizrāvusies elpa. 



Madrides plašie, kokiem apstādītie bulvāri un 20. gadsimta sākuma arhitektūra veido ļoti baudāmu, daudzveidīgu urbānisma kokteili ne vien centrā, bet arī dažādās citās pilsētas daļās. Madride kā prasmīgs bārmenis tajā iejauc dažādus arhitektūras stilus, no art deco un eklektikas līdz pat 20. gs. otrās puses brutālisma eksperimentiem un modernām pēdējo desmitgažu ēkām. Šo rindu autoram izdevās paspēt izmest loku arī Salamankas rajonā, kas ir ar savu, īpašu burvību - mierīgāks nekā dinamiskais apvidus ap Gran Via, tas mazliet atgādina tādu kā Madrides analogu Rīgas "klusajam centram" - prestižai dzīves videi ar rāmu tempu. Galveno ielu ietves te izliktas ar tik izsmalcinātām, gludeni nopulētām sarkanīgas krāsas plāksnītēm, ka tās drīzāk prasās nosaukt par flīzēm, nevis bruģakmeni.






Madrides nosacītā vecpilsēta (rajons ap rātslaukumu Plaza Mayor, kur saglabājies senāks ielu tīkls un ēkas, kas celtas 17.-19. gadsimtā, bet ne viduslaiku) ir mazāk aizraujoša, jo arhitektūra šeit ir visai monotona, tomēr arī te iespējams ieraudzīt interesantas detaļas - piemēram, mākslinieciskās un greznās ielu nosaukumu plāksnītes, kas katra veidota kā maza glezna.










Modernā Madride atrodas dažus kilometrus no centra, tas ir gan darījumu rajons Azca, kur uzbūvētas augstceltnes dažādām finanšu iestādēm, gan netālu no tā esošie, 2007.-2009. gadā uzbūvētie Quatro Torres - Spānijā augstākie debesskrāpji (visi pārsniedz 200 metru augstumu), kas kā četri brāļi lepni un vientuļi slejas atstatu no pārējā "bariņa".







Lai gan augstceltņu netrūkst, Madridē ir maz publiski pieejamu vietu, kur pilsētu pavērot no augšas. Vienīgā centra tuvumā esošā skatu platforma, ko iesaka Tūrisma informācijas centrā, ir ne pārāk augstais Palacio De Cibeles centrālais tornis (turklāt tūristu grupas uz skatu platformas palaiž tikai uz piecpadsmit minūtēm - selfiju knipsētājiem ar to varbūt pietiek, man katrā ziņā ne, tāpēc pieteicos uz vēl vienu grupu un nokļuvu augšā otrreiz). Tālāk no centra atrodas Moncloa tornis, diemžēl tajā neizdevās iekļūt, jo tornis tika rekonstruēts. Jau pēc ceļojuma interneta forumos uzzināju, ka augstākā publiskā skatu vieta Madrides centrā esot Circulo de Bellas Artes ēkā.












Protams, Madridē apskatāmas vēl daudz un dažādas izcilas vietas - no Telefonica, Edificio Metropolis un citām 20. gadsimta pirmās puses ēkām līdz Pradas muzejam, Karaļa pilij un Almudenas katedrālei... Bet, lai gūtu ieskatu tajā, kā izskatās "īstā" Madride - tā pilsētas daļa, kurā dzīvo vairums tās iemītnieku jeb, citiem vārdiem, Madrides "Purvciemi, Pļavnieki un Imantas", izrādās, nepavisam tālu no minētās Karaļa pils nav nedz jābrauc, ne pat jāiet - turpat netālu ir "importētais" seno ēģiptiešu Debodas templis, pie kura atrodams arī skatu laukums, kas paver panorāmas pāri plašiem Madrides rietumu dzīvojamajiem rajoniem. Un šie rajoni, vismaz no attāluma nudien izskatās solīdi - kā jau attīstītajā pasaulē, ēkas te nekviec pēc renovācijas un ir nevis depresīvi pelēkas, bet ieturētas spilgtos toņos (tiesa, brūnais tonis varbūt dominē mazliet par daudz).



Nobeigumā atzīšos - Madride ir viena no manām favorītpilsētām, TOP trijniekā kopā ar vēl vienu Spānijas princesi Barselonu un ziemeļniecisko lēdiju Stokholmu. Pie vainas varētu būt tas, ka, līdzīgi Rainim, esmu "saules narkomāns", gan rakstā jau minētie iemesli - izcilā arhitektūra un pilsētvide. Var jau būt, ka, apmeklējot Madridi vēl kādu reizi, iespaids būtu citāds, taču pēc pirmās reizes pēcgarša palikusi tik laba, ka šķiet - ja nu kādreiz kļūšu par miljonāru, Madride noteikti būs starp pirmajām kandidātēm, kur vēlētos iegādāties nekustamo īpašumu.

Vēl dažas pilsētas ainiņas:
















Teksts un foto: © Ikars Kubliņš, 2018. Bez saskaņošanas pārpublicēt aizliegts.

MADRIDES FOTO GALERIJA

MY PHOTOS ON SHUTTERSTOCK | MANAS FOTOGRĀFIJAS SHUTTERSTOCK

Seko mūsu Facebook lapai un esi lietas kursā par jaunākajām Rīgas un Latvijas fotogrāfijām, arhitektūras, pilsētvides un tūrisma rakstiem Fotovietas.com!