Citi koki bija kā koki. Jā, arī viņi patlaban vēl bija kaili, bet tie jau iekšēji jūsmoja jauno tērpu gaidās. Tas vispirms būs gaiši zaļš kā svaiga sākuma, jaunas dzīvības apliecinājums, pēc tam vērtīsies tumšāks, visbeidzot krāsosies dzeltensārtos toņos un tad... Kas notiks tad, par to koki šobrīd negribēja domāt.
Bet viņš... Viņš vairs nekad nekļūs zaļš. Liesmas bija alkatīgi nolaizījušas tā kraupaino ķermeni, uz mūžu atņemot ne tikai spēju zaļot, bet arī sīkos zariņus, kas pārējos kokus darīja tik fraktāļskaistus un neatkārtojamus. Viņš jutās neglīts. Liesmu bakhanālijās izdzīvojuši bija tikai paši stiprākie zari, un tagad viņam šķita, ka ir dubultkails - ne tikai tāpēc, ka tam nav un nebūs lapu, bet arī tālab, ka tā zaru līkloči bija kļuvuši tik kroplīgi, tik sasodīti vienkāršoti, ka tos varētu desmit minūtēs izzīmēt pat ar nelielu talantu apveltīts pirmklasnieks, kamēr pārējo koku vainaga rotām pat Purvīša rokai vajadzētu stundas. Viņš nemitīgi apcerēja pie sevis atziņu "Kas tevi nenogalina, tas padara stiprāku" un lādēja tās autoru, kurš reiz arī pašu Dievu bija pasludinājis par mirušu. Diez kas tad viņu bija nogalinājis, un kāpēc viņš nebija kļuvis stiprāks, bet gājis bojā? Vai tāpēc, ka Dievs bija visuvarens un nemaz nevarēja kļūt stiprāks, tam atlika vien mirt? Vai tāda bija Nīčes murgainā loģika? - domāja koks. Tad viņam ienāca prātā, ka varbūt arī pats ir miris.
Tas pārvērta visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru