Pirmajā dienā pilsētā veicu nelielu velo loku, kurā aplūkoju mazliet no upes krastmalas, uzreiz novērtējot veloinfrastruktūru, kas šeit sasniedz pat vēl iespaidīgākus mērogus nekā Prāgā. Proti, gar krastmalu viens otram paralēli, divos līmeņos virzās uzreiz divi veloceļi - kamēr augšējais integrēts pilsētas velo satiksmes tīklā, apakšā, tieši gar upes malu izbūvēta velo tranzīta maģistrāle tiem, kas vēlas nokļūt ārpus pilsētas! Pie Rīgas velo infrastruktūras nabadzības pieradušajam tā šķiet teju vai kā izvirtība.

Vēl vienu pārsteigumu sagādā Tête d’Or parks. Braukājot pa tā celiņiem iespaidīgo platānu pavēnī un pie sevis jau nospriedis, ka šis ir jauks parks, bet ne ar ko īpašu neatšķiras no līdzīgiem lielajiem parkiem citās pilsētās (Retiro Madridē, Tiergarten Berlīnē, Haidparka Londonā, utt.), vienā brīdī nokļūstu pie atšķirīgas, iežogotas teritorijas, kurā pāri floras zaļumam jau attāli redzami izslējušies... žirafju kakli.  

 

Aptveru, ka šeit ir zoodārzs, un uzmanīgi dodos pa tā teritorijā ievedošo celiņu, lūkodamies, kurā brīdī atduršos pret vārtiem ar biļešu tirdzniecības punktu. Kā par brīnumu, neko tādu tā arī neieraugu. Izrādās, zoodārzs ir ar bezmaksas ieeju - brīvi pieejams kā pastāvīga parka daļa.

 

Tiesa, zoodārzs gan nav tik liels un plašs kā pilnvērtīgs zoo, tomēr šeit ir gan žirafes, gan zebras, gan flamingo, gan lemuri, gan vēl vairāku Āfrikas savannā dzīvojošu sugu dzīvnieki, kopskaitā ap 400. Te pastaigājas un to visu aplūko daudz ģimeņu ar bērniem. Kad paužu savu sajūsmu par šo atklājumu Tviterī, no citiem sociālā tīkla lietotājiem tūdaļ pat uzzinu, ka šajā pašā parkā atrodas arī botāniskais dārzs - tieši tāpat brīvi pieejams. Arī tas nav no lielākajiem botāniskajiem dārziem, tomēr piedāvā gan tuksnešu koku un augu stūrīti zem klajas debess, gan oranžēriju.  

Par laimi, Tete D'Or parkā, kā jau biju rēķinājies, tieši atrodas dzeramā ūdens sūknis. Tikai pāris kilometru pa pilsētu Lionas svelmē mani jau ir nokausējuši, tāpēc kāri dzeru un piepildu pudeles ar auksto ūdeni. Rinda pie pumpja ir gandrīz pastāvīga. Tas ir tikai pirmais randiņš ar manām turpmākajām pastāvīgajām ceļabiedrenēm slāpēm un to radīto organisma spēka izsīkumu, kas šo veloceļojumu padarīs krietni grūtāku, nekā biju iedomājies (šajā aspektā)... Bet - neskriesim ratiem (karbona, protams) pa priekšu.  

Pēc Tete D'Or parka faunas un floras piedzīvojumiem tuvojas pulksten trīs, kad ir laiks, no kura varu iereģistrēties savā Booking pasūtītajā apartamentā. Traucos pa pilsētas ielām turp. Tiesa gan, ietikšana dzīvokļu ēkā nav ne tuvu tik vienkārša, kā tai vajadzētu būt - ziņā no Booking pieminēta kāda "Moustanif" (acīmredzot, apartamenta īpašnieka uzvārds) norāda, kuru man vajagot sameklēt pie ēkas durvīm un tad zvanīt domofonā. Viss jau labi, tikai... tāda "Moustanif" norāde nekur nav atrodama. Vairākkārt pārbaudu, vai esmu pie pareizās adreses, palūkojos, vai nav kāda cita ieeja... Nekā. Par laimi, iekšā dodas kāds cits no vietējiem, un es pamanos iesprukt līdz ar viņu, reizē izklāstot situāciju. Viņš parāda pasta kastīti, kur meklēt dzīvokļa atslēgu, protams, vienlaikus nopētot, vai zinu tās kodu, lai neielaistu svešā dzīvoklī kādu laupītāju-pasaku stāstītāju. Pats dzīvoklītis ir mazs (guļamistaba un tualete/duša), bet gana solīds. Ir pat āra terasīte (tiesa, 1. stāva), kur iziet pasēdēt. Apartamentu var aplūkot zem šī raksta pievienotajā YouTube ceļojuma video sērijā. Iestiprinājies ar kafiju un kaut ko uzkodis, esmu gatavs garajai vakara pastaigai pa Lionu.  

Vispirms ceļš ved cauri tuvajiem, jaunākajiem un modernākajiem (pēckara, šķiet, 70.-80. gadu) kvartāliem. Te ir gan interesanti brutālisma arhitektūras paraugi (īpaši viens, tas, kurš pirmajā bildē zemāk), gan apburoši pilsētvides risinājumi un teju atkal mini botāniskā dārza cienīgi apstādījumi, gan arī, šķiet, teju nevienā lielpilsētā neiztrūkstošais Radisson viesnīcas tornis, kurš, kā jau allaž, piedāvājot vienu no labākajiem skatiem pilsētā. Šajā brīdī apsveru, vai vakarā nemēģināt tur piekāpt, bet attur doma, ka gan jau būs cilvēku pilns, ka gan jau vietas pirms tam jārezervē, un vispār, cik tur maksā, utt...

Tālāk kātoju pa jau pa pilsētas centra vēsturiskajiem 19./20.gs. kvartāliem, kas brīžam atgādina Parīzi (Osmana stila arhitektūra), lai gan pamatā Lionā dominējošais arhitektūras žanrs ir cits, bet kas tas ir, uz to lai atbild arhitekti. Liona telpiski ir interesanta pilsēta - vispirms ir viena upe, tad pa vidu pamatīga sala, kas cieši apbūvēta un kur atrodas vairākas no pilsētas "vietzīmju" ēkām un laukumiem, tad nonākam pie otras upes, aiz kuras sākas vecpilsēta, renesanses kvartāli un kalns augšup, kas aizved līdz galvenajai dominantei - Fourviere bazilikai. Tieši kāpt augšup tur ir mans šāvakara mērķis, ne tik daudz pašas bazilikas dēļ, bet gan skatu vietu dēļ, kas tur atrodamas un paver aizraujošas putna lidojuma perspektīvas uz pilsētu.

Pēc otrā tilta un upes šķērsošanas sākas lēnais kāpiens augšup. Kādam elektrovelosipēdistam, kurš arī brauc kalnup, nepaveicas - velosipēdam pārplīst ķēde. Tas liek aizdomāties par to, ka paša divritenim ķēde jau būtu maināma, un vai diez vecā izturēs šādus uzkalniņus, kas noteikti sagaidāmi, lai arī kopumā neesmu izvēlējies pārāk kalnainu maršrutu (līdzi paņemta rezerves ķēde ir, bet bez galējas vajadzības negribas tērēt dārgo ceļojuma laiku un ar nomaiņu ņemties).  

Lai gan kāpiens pārsvarā ir veco namu mestajā ēnas zonā, tomēr karstums jau sāk nokausēt. Taču vismaz acīm un garam veldzi arvien biežāk sāk sniegt panorāmiskās augšskatu perspektīvas, kas sāk pavērties uz Lionas centru. Dažviet pat tik omulīgas perspektīvas kā nākamajā attēlā - uz kokiem, krūmiem apaudzētas dārza terases kāds šarmants soliņš, no kura vērot pilsētu (parastam garāmgājējam nepieejams, acīmredzot tur tiek vien kāds no tuvējo māju iemītniekiem):  

Un te jau klāt arī pirmā "īstā" skatu vieta - Jardin du Belvedere skvērs, kur, lai uzņemtu metāla žoga netraucētus kadrus, gan mazliet jāpakāpjas uz betona pamatnes vienā malā:  

Dodos tālāk uz galējo ceļamērķi dienvidu virzienā - Jardin des Curiosites skatu vietu. Šī skatu vieta esot visai nezināma, kāda Youtube blogere vēstīja savā klipā. Savukārt pati blogere ir diezgan populāra un šī vienādojuma rezultāts, kā secinu, tur ierodoties, ir tāds, ka tagad te (vismaz vakaros) ir visai pilns ar ļaudīm, kas sēž zālē, atpūšas un bauda skatu. No šejienes paveras vēl plašākas, lai gan neteiktu, ka obligāti labākas panorāmas, jo iztrūkst tuvējo jumtu perspektīvas. Vietas, kur piemesties, atrodas arī man, un vienīgais, kas šobrīd trūkst, ir kādas auksta alus vai vismaz limonādes pudeles/bundžiņas, kuras ar skaudību vēroju rokās dažiem no pārējiem apmeklētājiem. Jā, karstuma un izslāpuma efekts spēj nokaut prieku, par to turpināšu pārliecināties ne reizi vien.  

Tālāk ceļš ved atpakaļ ziemeļu virzienā, vēl mazliet kalnā, uz Furvjēras Dievmātes baziliku, kur ir pati populārākā un "oficiālākā" skatu vieta uz Lionu. Pa ceļam izmisīgi lūkojos pirmo stāvu skatlogos, bet šajā rajonā nav ne pārtikas veikaliņu, ne kafejnīcu, izņemot kādu glaunu restorānu, kurš tāpat jau veras ciet. Visbeidzot Senās Romas amfiteātra (kuru man nav doma apmeklēt kaut vai tūristu rindu dēļ, kas arī te ir visai iespaidīgas) tuvumā uzrodas kāds stends, kur, gandrīz vai aiz laimes spiegdams, par 2 eiro nopērku 330ml limonādes bundžiņu un ātri vien ieleju to savās izkaltušajās iekšās. Un tad jau nav tālu arī pati skatu vieta, kur, ja vertigo sajūta nebiedē, var pasēdēt uz akmens apmales un pašūpot kājas virs tukšuma, kamēr tālāk paveras ļoti plaša Lionas panorāma. Labi var redzēt manu apartamenta apkārtni, no kurienes esmu atnācis - to iezīmē Radisson Blu tornis. Pārsteigts secinu, ka tālumā var samanīt pat Alpu grēdu priekšējās frontes virsotnes, kurām no šejienes tomēr it kā vajadzētu būt stipri tālu.

Dodoties lejup, atpakaļ uz pilsētas centru, papildus slāpēm beidzot sajūtu arī izsalkumu. "Iečekojis" cenas dažos ielu krodziņos, kur maltīte vienai personai izmaksā ap 60 eiro, saprotu: "Nē, nebūs!", un tā vietā ieeju Fraprix vai Monoprix (precīzi neatceros, kurā) pārtikas veikaliņā, kurā sapērkos gan uzreiz turpat uz soliņa apēdamu picu, gan vakarā uzsildāmus makaronus ar gaļu, alu, sulu, kā arī ievārījumu un bageti, kuriem, kā izrādīsies, būs svarīga loma mana ceļojuma nākamajā dienā. Tad pabaudu pilsētas vakara gaisotni, staigājot pa ielām ar izgaismoto ēku fasādēm, noskatoties, kā uz viena no centrālajiem laukumiem ļaudis laižas dejās (tas redzams arī video), un pamazām dodos uz apartamentu.

Atgriezies apartamentā, uzcepu no veikala atnestos makaronus un izbaudu kārtīga franču alus litra pudeli. Fonā pa TV skan pa pusei šlāgerīgs Džonija Halideja koncerts un šīs mūzikas pavadījumā un nelielā alus žvingulī nomainu velosipēdam disku bremžu klučus, jo rītdiena ir mana veloceļojuma pirmā īstā diena - vairāk nekā 130 kilometri mīšanās pa Francijas ārēm, no Lionas uz dienvidiem, pretī Provansai.  

Lai nepalaistu garām turpmāko, varat piesekot: