2020. gada vasarā, kad pasauli plosīja koronavīrusa sērga un tālāki ceļojumi saistījās gan ar lielāku risku, gan organizatoriskām grūtībām, radās pārliecība, ka vasara jāvelta pamatīgākai Lietuvas un Igaunijas (kā arī pašas Latvijas) neredzēto vietu iepazīšanai. Domāts - darīts. Lielākai brīvībai vēl nolemjam izīrēt par tādu kā askētiskākas versijas dzīvojamo treileri pārbūvētu kravas busiņu, tādējādi atmetot viesnīcu plānošanu un iepriekšēju rezervēšanu - un 12 dienu ceļojums uz Igaunijas ziemeļiem, Latgali un Lietuvas dienvidiem var sākties.

3. turpinājums 

apraksts par ceļojuma pirmo un otro dienu lasāms šeit: https://www.fotovietas.com/2020/11/ar-baltijas-burbuli-pret-covid-bubuli.html 

apraksts par ceļojuma trešo un ceturto dienu lasāms šeit: https://www.fotovietas.com/2020/12/baltijas-celojums-3-un-4-diena.html


Džungļu paradīze Igaunijas gaumē 


Ceļojuma piektajā dienā laikapstākļi aizvien lutina. Ir iestājusies teju vai ideālā vasara - silta, bet ne pārāk karsta, un, pats galvenais - gandrīz nepārtraukti saulaina, ar skaidri zilām debesīm un retu gubu mākoni akcentam. Ceļojuma maršruta tālākais austrumu punkts Igaunijā šoreiz ir Sakas muiža, pie kuras rodama dabas taka un ūdenskritums. Starp citu, pa Tallinas-Narvas šoseju tuvojoties Igaunijas austrumu robežai, uz ceļa arvien vairāk manāmi Latvijā tik ierastie “kovboju stila” braucēji - pamatīgi ātrumpārkāpēji, bīstami apdzinēji, utt. Citur Igaunijā tie ir ārkārtīgi liels retums, jo igauņi caurmērā brauc gluži kā rietumeiropieši - faktiski precīzi atļautā ātruma robežās.

Pirms Sakas muižas vēl gadās viens negaidīts pieturas punkts - ceļa malā izveidots plašs stāvlaukums, lai apskatītu Somu jūras līča ainavu, kura te paveras no uz stāvkrasta platformas augošas zaļas pļavas perspektīvas.  



Sakas - Klindimeisas pārgājienu taka kļūst par to Igaunijas ceļojuma punktu, kas liek acīm ieplesties un mutei pavērties visplašāk. Netālu no muižas taka aizved līdz teju vertikāli stāvām metāla kāpnēm, kas ved lejup no klinšainā Ziemeļigaunijas glints stāvkrasta, kas apaudzis ar džunglīgu mūžamežu, un tam visam pa vidu - iespaidīgi augsts, pa klinti lejup krītošs ūdenskritums. Paejot vēl mazliet tālāk, nonāc pludmalē, kas no klasiskās pastkartēs redzamajiem skatiem atšķiras vien ar to, ka palmu vietā šeit ūdenī liecas vītolu, bērzu un citu mūsu platuma grādos ierastāku koku stumbri un zari... Tas viss kopā atgādina eksotisku tropu paradīzes Baltijas versiju bez īsto tropu blaknēm (malārijas odiem, čūskām, zirnekļiem un tamlīdzīgiem “jaukumiem”). Ja nu par katru cenu gribas sameklēt kaut ko “ne tā”, tad šajā gada laikā tas varbūt vienīgi ir ūdenskrituma vājais plūdums (nelielais ūdens daudzums), bet pieņemu, ka pamatīgas lietusgāzes varētu labot arī šo nosacīto trūkumu.

Pludmalē pastaiga nav vienkārša, jo ik pa brīdim jārāpjas cauri nolīkušo koku mudžekļiem, taču tie ir ainaviski. Pludmalē varēja arī pabrīnīties par skatiem, kas pirmajā brīdī rada iespaidu, ka te kāds sapīpējies mākslinieks-celtnieks mēģinājis krastu stiprināt ar cementu, kam piejaucis zilizaļu krāsu... Tomēr šis mākslinieks izrādās pati daba, jo “cements” patiesībā ir zilo mālu nogulas. 

Otrā pludmales galā taka ved atpakaļ augšā klintī pa kāpnēm, kas pašas par sevi ir vizuāls baudījums un teju vai inženiertehnisks brīnums. Esot atpakaļ muižas parkā, te var brīvi uzkāpt arī bijušajā robežapsardzes tornī, lai palūkotos uz jūru un krastu no augšas.
Pusdienas, pagatavotas uz pārvietojamās gāzes plīts (makaroni ar konservu gaļu) paēdam vienā no Igaunijas Valsts Mežu pārvaldes (šķiet, Igaunijas analogs “Latvijas Valsts mežiem”) jeb RMK atpūtas vietām, mežā pie ezera, un dodamies arvien tālāk uz dienvidiem, lai vakarpusē apskatītu vienu no Igaunijas skaistākajām muižām - Alatskivi pili. Sniegbaltā, neogotiskā celtne lepojas arī ar plašu un skaistu parku tai apkārt, un, atšķirībā no Palmses muižas, te netiek prasīta nekāda ieejas maksa. Pastaigājoties pa to, var labi iztēloties, kā reiz līdzīgos, saules pielietos vasaras vakaros droši vien te staigājis parku izveidojušais muižnieks fon Stakelbergs. Pie viena liek aizdomāties, vai mūsdienās, pat ja būtu iespēja, vispār rastos vēlme dzīvot šādā vidē - privātā milzu pilī ar milzu parku? Laikam manī nav nepieciešamās lielummānijas devas, jo nekad neesmu sapratis, kā, apdzīvojot šāda izmēra platības, var justies mājīgi.


No klinšu halles līdz zvaigžņu krēsliem 


Pēc Tartu viesnīcā pavadītas nakts, sestajā ceļojuma dienā grasāmies atvadīties no Igaunijas, lai pa ceļam uz Lietuvu uzmestu aci dažām attālākām vietām Latgalē. Pēdējais, kas vēl pie ziemeļu kaimiņiem jāapskata - Taevaskodu klintis, kas Igaunijas tūrisma lapā raksturotas kā “vieta, kas katram igaunim mūža laikā vismaz reizi jāredz”. Igauņi šo tiešām ņēmuši ļoti nopietni, jo pie Taevaskodu ir lielākā tūristu plūsma, kāda šajā ceļojumā pieredzēta. Automašīnu stāvlaukums tai izrādījies krietni par mazu, un auto rinda stiepjas ap puskilometru no tā, abās ceļa malās. Turklāt gandrīz visi auto tiešām ir ar vietējām numurzīmēm. 

Šķiet - lai nu ar ko, bet ar iežu atsegumiem jau nu gan Igaunija latvieti nepārsteigs (mums taču pašiem ir gan Sietiņiezis, gan Dzilnas iezis, gan Ērgļu klintis, gan Līču-Laņģu klintis un neskaitāmi citi iespaidīgi atsegumi!). Tomēr, jāatzīst - Taevaskodu arī ir īpaša un unikāla, to katrā ziņā vērts redzēt pat tādam, kurš būtu šturmējis no A līdz Z kaut visu Gaujas nacionālo parku. Taevaskodu lielā klints ir ne vien krietni augsta, bet arī neparasti krāsaina - ja parasti šādus atsegumus pierasts redzēt sarkanīgos vai balti smilšainos toņos, tad te pa vidu otrajam iezogas arī vēsi dzeltenie un pat rozā slāņi. Klints izvietojusies upes ielokā, no vienas puses apņemot plašu mauriņu, kas igauņiem licis to iztēloties kā “halli, kuras grīda - zāle, sienas - klints un mežs, bet griesti - debesis”.
Pēc Taevaskodu seko brauciens līdz Latvijas robežai pa ļoti ainavisko Hānjas augstieni, kur ceļš ir kā čūska, kas izlocījusies līkumu līkumos starp “kamieļu kupriem” - pauguriem. Iepriekšējā dienā sanervozējis maldinošais LTV ziņu sižets, ka nu visiem iebraucējiem (arī no Lietuvas un Igaunijas) būšot jāaizpilda anketas - domās jau iztēlojos stundām garas rindas uz robežas. Par laimi, ir arī interneta portāli, kas bija skaidri uzrakstījuši, ka šī prasība attiecas tikai uz tūroperatoriem un to organizētajiem grupu ceļojumiem, un, ka nav plānots atjaunot robežkontroli uz ES iekšējām robežām. Tā arī ir - Murati robežpunkts ir pamestāks par Černobiļas atomelektrostaciju, te pat nav jāsamazina ātrums, braucot cauri. 

Tālāk urbjamies iekšā Latgales ārēs, lai uz vakarpusi sasniegtu vienu no šī apvidus ceļa mērķiem - Numernes valni un tā skatu torni. Atkalredzēšanās ar jau piemirstajiem Latvijas ielāpotajiem asfalta ceļiem, kā arī “baltajiem lielceļiem”, to putekļu mākoņiem un “trepi”, kas īpaši izteikta ir Latgalē (te, šķiet, tā ir standarts uz gandrīz katra grants ceļa). Arī pati uzbraukšana Numernes valnī beigās ir visai nervus kutinošs pasākums (grūti iedomāties, kas notiktu, ja te tieši stāvajā kāpumā šajā mirklī kāds brauktu pretī, jo uz šaurā celiņa samainīties neiespējami), taču LVM labiekārtotā vieta pie skatu torņa ir tik jauka, ka te arī nolemjam pavadīt nakti. Sienāžu sirsināšana pļavā (ko Igaunijā kaut kā negadījās dzirdēt) un skats pāri mežu galotnēm līdz pat horizontam, pamatīgs koka galds ēšanai un pat tā saucamie “zvaigžņu vērošanas krēsli” - koka rāmī iestiprināti tīkli, kuros atlaisties un ļaut skatienam slīdēt pār apvārsni. Nolaižoties atpakaļ uz zemes - pilnai laimei gan te derēja ierīkot arī tualeti.
Turpinājums sekos...

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana