2020. gada vasarā, kad pasauli plosīja koronavīrusa sērga un tālāki ceļojumi saistījās gan ar lielāku risku, gan organizatoriskām grūtībām, maijā dzimušais un globālajos medijos atskaņas guvušais jēdziens “Baltijas burbulis” (ideja par trīs Baltijas valstu izveidotu drošu un brīvu iekšējās pārvietošanās telpu) nostiprināja pārliecību, ka šī vasara būs jāvelta pamatīgākai Lietuvas un Igaunijas (kā arī pašas Latvijas) neredzēto vietu iepazīšanai. Domāts - darīts. Lielākai brīvībai vēl nolemjam izīrēt par tādu kā askētiskākas versijas dzīvojamo treileri pārbūvētu kravas busiņu, tādējādi atmetot viesnīcu plānošanu un iepriekšēju rezervēšanu - un 12 dienu ceļojums uz Igaunijas ziemeļiem, Latgali un Lietuvas dienvidiem var sākties.

2. turpinājums (apraksts par ceļojuma pirmo un otro dienu lasāms šeit: https://www.fotovietas.com/2020/11/ar-baltijas-burbuli-pret-covid-bubuli.html). 

Akmens kā māja 

Igaunijas dabas spēks pamatā balstās uz trim vaļiem - klintīm, ūdenskritumiem un dižakmeņiem. Lahemā nacionālais parks, kuru sākam iekarot trešajā ceļojuma dienā, ir īpaši bagāts tieši ar akmeņiem. Jau citreiz te ticis apskatīts Jaani-Tooma akmens, šoreiz kārta citam milzim - Igaunijas trešajam lielākajam dižakmenim Majakivi. Uz to ved apmēram pusotru kilometru gara pastaigu taka mežā, kuras sākumā, kā šķiet, lai tīši “iznestu cauri” latviešus, kuri pieraduši pie daudz mazāku izmēru dižakmeņiem, novietojies cits akmens Elu Kivil - kāds varētu padomāt, ka jau nonācis pie galamērķa. Tomēr patiesais goliāts slēpjas krietni dziļāk mežā, un brīdis, kad kļūst iespējams sazīmēt tā varenās aprises starp koku stumbriem, ir suģestējošs. Majakivi tulkojumā nenozīmē ne kādu indonēziešu iezemieti, ne eksotisku augli, bet gan - “mājas akmens”, un tas tiešām ir krietnas divstāvu mājas lielumā. Uz akmens virsotni ved īpaši izveidotas kāpnes, un, uz milža muguras stāvot, jau atrodies apkārtējo priežu (kas gan šeit daļēji purvainās augsnes dēļ ir mazākas par parastajām) augstuma vidusdaļā.

Pēc Majakivi atkal pienācis laiks ūdenskritumiem. Pārvietošanās Lahemā nacionālajā parkā ir ērta, jo gandrīz katrs mazākais meža celiņš te ir noasfaltēts (Igaunijā vispār grantēts ceļš teju vai ar uguni jāmeklē - visur ir asfalts, turklāt ne jau gadu desmitiem nolietots un bedrains, bet gana labs un svaigs asfalts). Tā, braucot pa pavisam klusiem un šauriem (bet aizvien gana labas kvalitātes) celiņiem, vispirms apskatām Joaveski ūdenskritumu (šie gan drīzāk saucami par tādām rumbiņām) kaskādi, bet lielāku interesi izraisa Nommeveski ūdenskritums un tā neparastā apkārtne - upes klinšaino krastu kanjons (vairāku metru augstumā), kā arī senas hidroelektrostacijas drupas.

Sala vai zemesrags?

Tomēr trešajai dienai punktu uz i plānots uzlikt, apmeklējot vēl kādu, pavisam neparastu un intriģējošu vietu. Kēsmu pussalas austrumu galā apmēram kilometru no krasta atrodas... kvantu fizikas nenoteiktības cienīgs dabas veidojums, kas atkarībā no ūdens līmeņa maina savu “agregātstāvokli” starp salu un zemesragu. Šīs “Šrēdingera salas/zemesraga” nosaukums ir Kuradisāre, un ar pārejo sauszemi tā reizēm ir, reizēm nav savienota ar šauru sēkli. Mums nepaveicas - jau uzlidinot dronu, redzams, ka šajā vakarā vismaz sausām kājām aizbrist līdz salai nevarēs (taču aero bildēs sēklis ir labi saredzams, arī būdams nedaudz zem ūdens). Interesanti, ka pie takas, kas ved uz sēkļa sākumu, novietotais informācijas plakāts brīdina, ka līdz 15. jūlijam doties ar kājām uz salu ir aizliegts. Ironija tāda, ka šeit esam trāpījušies tieši 15. jūlija vakarā (tātad teorētiski pēc pāris stundām, pusnaktī, iešanu varētu gan sākt). Protams, ne jau šis aizliegums, bet gan pati māte daba neparasto pastaigu šoreiz atliek citai reizei. Un varbūt arī labi, jo, šķiet, ka šāds pasākums droši vien tomēr saplānojams ar lielāku iepriekšēju informētību, piemēram, par plūdmaiņām - būtu visai “interesanti” aizdoties līdz salai, un, uzsākot atpakaļceļu, atskārst, ka uznācis paisums un tāda atpakaļceļa īsti vairs nav...

Arī bez pastaigas līdz salai pabūšana šajā vietā ir ļoti jauka dabas pieredze - jūras piekraste dižojas ar skaistiem, lieliem akmeņiem (iespaidīgākais no kuriem ir Vana-Jūri dižakmens), jūrmalas pļavas ir saaugušas ar gājēju ieskaujošām niedrēm un smilgām, ziedošiem savvaļas rožu krūmiem un visdažādākajām citām puķēm (te varētu būt lieliska vieta, kur vākt augus Līgo vakaram), virs galvas ik pa brīdim aizriņķo pa kādam ūdensputnam, bet saule pie horizonta turpina savu cienīgo, nesteidzīgo rietēšanu (Igaunijas ziemeļos saulriets ir ap pusstundu vēlāks nekā Latvijā, bet dienas gaišuma ilguma atšķirība šķiet pat vēl lielāka).

Pirms došanās uz pārnakšņošanas vietu vēl paspēju ieskriet Kēsmu akmeņu mežā (turpat netālu), un secināt, ka igauņiem tādas vietiņas kā mums visai unikālās Kaltenes kalvas, ir diezgan ikdienišķa parādība.

Nakšņojam šoreiz busiņā, OMK Randu kempinga vietā, kas VisitEstonia portālā ieteikta kā viena no par brīvu pieejamām kempingošanas vietām Igaunijā. Vieta tiešām ir uz goda - meža vidū iekārtoti vairāki stāvlaukumi, ar tualetēm, kā arī koka galdiņiem, pie kuriem piesēst, malkojot vakara tēju un cepumus. OMK ir kas līdzīgs Latvijas Valsts mežiem un, ja meklējat vietu, kur Igaunijā pārnakšņot treilerī vai automašīnā, vērts Google Maps ierakstīt tieši šo burtu kombināciju. Protams, elektrības pieslēgvietas un dušu gan nebūs, taču, godīgi sakot, tā arī nesaprotu, kāda ir jēga par 20 vai vairāk eiro pirkt maksas kempinga vietu, ja var pielikt vēl piecus vai desmit un pārlaist nakti gluži labā viesu mājā. Līdz ar to tāda arī bija mūsu ceļojuma stratēģija - vai nu nakšņošana busiņā bezmaksas placī, vai nakšņošana viesu mājā/viesnīcā (kempings kā “zelta vidusceļš” būtu apsverams vien tad, ja maksātu ne vairāk kā 10 eiro).

Nākamo dienu sākam ar pastaigu pa Viru purva taku, kas arī ietilpst Lahemā nacionālajā parkā, atrodas vairāk uz iekšzemes pusi. Pirmais, ko secinām, ierodoties pilnajā stāvlaukumā - ne tikai latviešiem purvi ir iecienītākās dabas pastaigu vietas. Viru purvu (kurā ir arī skatu tornis) ir vērts apskatīt arī tiem, kas krustu un šķērsu “izmaluši” Latvijas purvus - šis atkal ir ar savu “odziņu” un sirdī paliekošām ainavām. Īpaši “piedur” skats cauri purva nokaltušo kociņu zonai uz gaišzaļo sūnu paklāju un gaišzilo dīķu ūdens spoguļu “zebras muguru” - rada asociācijas ar tādu kā mūžīgu pavasari, svaigumu, kaut kā jauna sākumu...

Nākamais pieturas punkts ir viena no Igaunijas slavenākajām muižām - Palmses muiža. Sākotnēji jau 17. gadsimtā celtā (vēlāk gan pārbūvētā) baroka ēka izskatās graciozi un harmoniski, to labi var novērtēt jau no ceļa. Dodamies arī uz iekšpagalmu, lai apmestu kādu loku pa dārzu, bet atklājam, ka ieeja šeit ir par maksu, turklāt ne lēta - 9 eiro no “deguna”. Nolemjam, ka šāds piedāvājums ir pārāk “sālīts”, jo Palmses muiža un tās parks tomēr nešķiet gluži Rundāles pils svaru kategorijā, un tā vietā dodamies apmeklēt vietējo veikaliņu, kur ir plaša saldējumu izvēle un garšīgākā kanēļmaize, kādu savā dzīvē esmu ēdis.

Turpinājumā ceļš ved uz Altjas vēsturisko zvejnieku ciematu. Vietas šarmu veido gan tādas ēkas, kas izskatās kā no etnogrāfiskā muzeja, gan skandināviska stila sakoptas koka privātmājas un dārzi. Tiesa gan, diez vai kāds no šajā idilliskajā vietā dzīvojošajiem aizvien nodarbojas ar ikdienas zveju, drīzāk tā izskatās kā brīvdienu mājvieta turīgiem Tallinas iedzīvotājiem. Tiesa gan, ciemata krodziņš, kurā ieturam maltīti, gan lepojas ar “dienas lomu” zivju ēdienu piedāvājumā.

Daži skati pa ceļam uz nākamo apskates objektu - dzirnavas ceļa malā un iespaidīgā cementa rūpnīca pie Kundas pilsētas:

Lielākais akmens Ziemeļeiropā

Pēc Altjas laiks nākamajam - un pašam varenākajam ne tikai Igaunijā un Baltijā, bet visā Ziemeļeiropā! - dižakmenim, šoreiz jau ārpus Lahemā nacionālā parka robežām. Tas ir Ehalkivi akmens, kas stāv, izslējies jūrā pavisam netālu no krasta pie Letipeā zemesraga. Vizuāli akmens neizskatās lielāks par Majakivi (jo daļu no tā slēpj ūdens un jūras gultne), toties piedāvā vismaz kādu “gandarījumu” par iepriekšējā vakarā nesasniegto Kuradisāri - līdz akmenim var pavisam mierīgi aizbrist, pat nesaslapinot ceļus. Tieši šis nelielais piedzīvojums - aiziet līdz akmenim pa jūru, pieskarties tam, vērojot, kā saule glāsta milža sānus - no šejienes paliek spilgtākajā atmiņā.

Dienas noslēgumā vēl iepazīšanās ar Rakveri - kā izrādās, Igaunijas piekto lielāko pilsētu ar ļoti iespaidīgām viduslaiku pilsdrupām uz ne mazāk iespaidīga pilskalna tieši blakus pilsētas centram. Pilsētas galvenais laukums ir ļoti gaumīgi atjaunots, ierīkojot stilizētas milzu laternas kā vides dizaina objektus, turpat netālu arī soliņi, kas vienlaikus ir saulespuķu dobes. Svaigi un moderni (varbūt pat pārāk moderni, jo ietvju malās ierīkotie mūsdienīgie vides elementi kontrastē ar vēsturiskajām ēkām) renovēta arī viena no pilsētas galvenajām ielām. Kopumā Igaunijas mazpilsētas gan ir viena no tām (jāatzīst, samērā nedaudzajām) lietām, kas Igaunijā var celt latviešu ceļotāja pašapziņu, jo ielu un publiskās telpas sakārtotība pie ziemeļu kaimiņiem caurmērā aizvien atpaliek no mūsējās (ar galvaspilsētām situācija, protams, pretēja).

Apmeklētās vietas kartē: