Vizuāli Tīnūžu-Kokneses ceļš ir viens no garlaicīgākajiem Latvijā, kā jau ar mākslīgi (nevis vēsturiski) veidotiem ceļiem nereti mēdz būt. Daļu maršruta ceļa malās aizņem meži, parādās arī atklātākas ainavas, taču pat tās tikai vietām ir interesantas un aci "piesienošas". Pievienota vizuālā vērtība maršrutam ir vietās, kur ceļš divlīmeņu šķērsojumos krustojas ar citiem ceļiem - tur iespējams no paaugstināta skatu punkta vērot šos ceļus. 

CEĻA SEGUMS UN DROŠĪBA 

Kā jau vēl samērā jaunam ceļam, asfalta segums te ir ļoti labs un gluds. Jāsaka gan, ka, braucot ar velosipēdu, tomēr ļoti jāuzmanās no retajiem brāķiem ceļa segumā - man tieši uz viena tāda sanāca uztrāpīt, kas beidzās ar mobilā telefona ekrāna nomaiņu un rēķinu par 150 eiro... Diemžēl arī kopumā būvniecības gaitā par drošām ceļa nomalēm jau atkal nav ticis padomāts - lai gan asfaltētā mala nav pati šaurākā, tomēr tā nav ne tuvu tik plata, kā Ķekavas-Iecavas, vai Jelgavas-Rīgas ceļu posmos. Līdz ar to velobraucējam pārvietošanās pa Tīnūžu-Kokneses šoseju ir diezgan nervus kutinošs pasākums, jo ceļš ir transporta noslogots, un garāmbraucošās fūres vējainā laikā mēdz visai stipri ietekmēt velosipēda stabilitāti.

Tiešā ceļa tuvumā nav faktiski neviena apskates objekta. Ja vien par tādu varētu uzskatīt "Avārijas Brigādes" izklaides parku, no kura daži uzstādītie objekti saredzami arī no ceļa.