Gada sākumā publicēju rakstu "Kā nobraukt ar velosipēdu 200 kilometrus dienā?", kur aprakstīju savu iepriekšējo pieredzi un padomus garāku vienas dienas velobraucienu veikšanā. Šis uzskatāms par secīgu turpinājumu, jo nesen man izdevās aizsniegt nākamā simta simbolisko robežu, braucienā Jēkabpils-Daugavpils-Rēzekne-Jēkabpils pieveicot 300 kilometrus (kopējais braukšanas laiks ar pauzēm - ap 15 stundām). 

Pirms jaunu rekordu uzstādīšanas nekad nevari būt droši pārliecināts, vai to spēsi, īpaši tad, ja iepriekšējais labākais rezultāts jāpārspēj ievērojami. Līdz 11. maija "Latgales trijstūrim" mans iepriekšējais garākais maršruts, ko nobraucu dažas nedēļas iepriekš, aprīlī, bija 230 kilometri. Toreiz, tieši pēc 200 kilometru robežas sāka justies noguruma un pārpūles pazīmes, un šķita, ka - līdz 250 varbūt vēl varētu, bet vēl tālāks ceļš gan sāktu pārvērsties par murgu.   

Lai kā vēlējos, Latgales 300niekam nepaspēju no mājām "izkasīties" laicīgi - esmu totāla "pūce", un, lai gan sākotnēji cerēju, ka uzsākt mīšanos varēšu ap deviņiem, brīdī, kad pa Jēkabpils ieliņām sāku doties pretim savam izvirzītajam mērķim, pulkstenis rādīja jau gandrīz vienpadsmit. Kas nozīmēja tikai to, ka būs krietni ilgāk jābrauc tumsā. Jāatzīst, šis fakts mani drusku nervozēja, galvenokārt tāpēc, ka nebiju pārliecināts par velo luktura gaismas spīdēšanas ilgumu. Lai gan teorijā uz trešā spilgtuma režīma (kas aizvien ir pietiekami gaišs labai ceļa redzamībai) akumulatoram būtu jāizvelk pat astoņas stundas, tomēr ziemas braukšanas pieredze, kad lukturis izlādējās krietni ātrāk, radīja šaubas. Piekritīsiet, naktī uz ceļa palikt absolūtā tumsā nebūtu pārāk jautrs pasākums (jā, zinu, jāiegādājas USB power banka).

Vējš šajā dienā bija stiprs - brāzmās padsmit metrus sekundē - un pūta no dienvidaustrumiem. Tas nozīmē, ka visu maršruta pirmo trešdaļu - gandrīz 100 kilometrus līdz Daugavpilij - bija brangs pretvējš. Līdz Līvāniem vēl to tik ļoti neizjutu (ātrums turējās ap 25-26 km/h), bet pēc tam gan pretvējš sāka "kausēt" fiziski un vēl vairāk - "besīt" psiholoģiski. Viss pārējais gan vēl turēja možu garastāvokli - absolūti silta, saulaina pavasara diena, ar maijam raksturīgajām ziedu smaržām, putnu dziesmām. Līvāni atstāja iespaidu kā Latvijas mazpilsētu kontekstā negaidīti dzīvīga, rosīga pilsēta, uz ielām cilvēku tiešām netrūka - arī to pierakstu skaistajiem laikapstākļiem, kas ļaudis rautin rauj ārā no mājokļiem. 

Nepilnus desmit kilometrus pēc Līvāniem iegriezos Jersikas pilskalnā (jābrauc cauri mājas pagalmam ar uzrakstu "privātīpašums", kur ar tevi mēreni dusmīgā tonī, drīzāk aiz pienākuma, nevis patiesām dusmām, "aprunājas" mazs šunelis, lielāka, pie ķēdes piesieta suņa reju pavadījumā). Šeit paveras skaista, ne pārāk augsta, taču plaša skatu vieta uz Daugavu - ainavas burvību pilnībā izbaudīt gan traucē uz pilskalna nogāzes saaugušie koki. Tā vispār ir izplatīta skatu vietu nelaime Latvijā - neredzu iemeslu, kāpēc šādās vietās apaugumu nevarētu krietni paretināt, atstājot tikai atsevišķus, lielākos un skaistākos kokus. 
Pāris kilometrus aiz pilskalna - Jersikas pareizticīgo baznīca:

Ar suņiem šī brauciena gaitā notika vēl vairākas sastapšanās - kādas četras mukšanas viena brauciena ietvaros laikam vēl nebiju pieredzējis, tāpēc Latgali droši var nodēvēt par "brīvo suņu pasauli". Viens no tādiem man absolūti negaidīti sāka nesties virsū kādus padsmit kilometrus pirms Daugavpils, turklāt vietā, kur to pavisam nevarēja gaidīt - tur pat nebija lauku māju, tikai kāds industriāls angārs, pie kura sienas tieši ceļa pusē (divjoslu autostrādes malā!) bija piesiets viens branga auguma duksis, bet otrs, tikpat liels, acīmredzot uz svešo riteņbraucēju tā saniknojās, ka acumirklī norāvās no savas aprūsējušās ķēdes, daļa no kuras ar visu kakla siksnu tam turpināja vilkties pa ceļu līdzi... Diezgan sirreāla aina, bet ilgi to nepētīju, jo šādos mirkļos jebkuram velobraucējam uzrodas pēkšņas adrenalīna pieplūduma izsauktas enerģijas rezerves uzmīt maksimāli strauji pat pretvēja apstākļos. 

Jēkabpils-Daugavpils šosejas ainas:
Nonākot Daugavpilī, esmu jau drusku pieguris, un šķiet - kā gan vēl pieveikt divreiz lielāku attālumu? Jau sāku apsvērt domu par maršruta saīsināšanu un griešanos atpakaļceļam caur Preiļiem. Tomēr atliek iztriekt lielo kolu, kafiju, apēst burgeri un frī kartupeļus, pasēžot pie āra galdiņiem Daugavpils "Hesburgerī" un vērojot garām plūstošo satiksmi uz 18. novembra ielas, lai atgūtu spēkus un viss rādītos jau atkal iedvesmojošākās krāsās. Turpinot ceļu, tagad virzienā uz ziemeļaustrumiem, cauri Jaunbūves rajonam, nobildēju dažas no Daugavpils "baznīcu kalna" krāšņajām baznīcām un secinu, ka Daugavpils kopumā ir aizraujoša, ar arhitektūru bagāta pilsēta, kas kaut kad pelnījusi atsevišķu velo izpētes tūri. Nav tā, ka iepriekš nebūtu tur bijis, taču šoreiz pilsēta atstāja vēl patīkamāku un ieintriģējošāku iespaidu. 
Daugavpils Pirmais Vecticībnieku lūgšanu nams:
Veloceliņš, tramvaja līnija un iela - izbraukšana no Daugavpils uz Rēzeknes pusi:
Ceļā uz Rēzekni vējš no pretinieka ir pārtapis par sabiedroto, tāpēc virzos uz priekšu krietni raitāk - ar ātrumu ap 30 kilometriem stundā. Vakara saule spīd no mugurpuses, vēl mazliet karsējot dienas gaitā pat par spīti apsmērētajam pretiedeguma krēmam līdz sarkankvēlei nocepinātās rokas un ciskas. Lielākoties ceļš ved cauri mežainiem apgabaliem, kuru vietumis pārtrauc plašākas ainavas. Maltas mazpilsētā nobraucu no galvenā ceļa, lai izmestu līkumu līdz Maltas daudzfunkcionālajai hallei - interesantai laikmetīgās arhitektūras ēkai, kas maina krāsu atkarībā no novērotāja atrašanās pozīcijas un gaismas krišanas leņķa. 
Kādā brīdī Daugavpils-Rēzeknes ceļa malā mežu zaļo seģeni paver un atsedzas Latgales lauku āres:
Tuvojoties Rēzeknei, ceļa segums kļūst arvien sliktāks, līdz pārvēršas par risu un bedrīšu kokteili. Nezinu, vai šī iemesla dēļ, bet te arī no ceļa acīmredzot jau pirms kāda laika noskrējusi "fūre", kurai kabīne aizvilkta aizkariem un stāv kā tāds piemineklis. Neviena cilvēka apkārt nav. Acīmredzot atstāta, līdz atbrauks tehnika, kas to spēs aizvilkt. 
Nākamo dopinga devu pēdējiem 100 kilometriem - saldējumu, kafiju un Pepsi - iegādājos Rēzeknes "Statoilā" "cirkulī", kur pārdevēja noburkšķ jautājumu tā, ka pat nesaprotu, kādā valodā tas tika uzdots, bet, kad, pārjautājot latviski, kas tika jautāts, atbildi vairs vispār nesaņemu, saprotu, ka acīmredzot jautājums tika uzdots krieviski, un tad jau ar šo "fašistu", kurš izliekas nesaprotam krieviski, vairs nav tālāk jārunā. Ironiski, ka turpceļā uz Daugavpili tieši klausījos Latvijas Radio 1 "Krustpunktu" diskusiju par to, ko darīt, lai stiprinātu latviešu valodas lietojumu Latvijā. Diskusijā tika arī spriests, kas ir galvenie iemesli krievu nerunāšanai latviski - neprasme, nevēlēšanās vai nepieciešamības trūkums. Šī pārdevēja acīmredzot iekļaujama pie pirmajiem diviem kritērijiem. Braucot uz Latgales lielpilsētām, man, kā krievu valodas nepratējam, allaž ir mazliet tāda sajūta, kā dodoties uz "mežonīgajiem Austrumiem", kur nav īstas pārliecības, vai saņemsi pretī komunikāciju valsts valodā vai nē, un vai vispār šī apstākļa dēļ nesanāks kādas konfliktsituācijas. Daugavpils "Hesburgerī" bija pozitīva pieredze - protams, jauniete, kas strādā šādā starptautiskā uzņēmumā, uzreiz spēja atbildēt latviski. "Cirkulis" gan it kā nav mazāk starptautisks uzņēmums, bet šeit pārdevēja vairs nebija jaunās paaudzes pārstāve, varbūt tāpēc tāda atšķirība. 

Izbraucot no Rēzeknes, pulkstenis jau tuvojas desmitiem, saule ir tikko norietējusi, un, lai gan skaidro debesu rietumu pamale, kurai braucu pretī, vēl sārtojas, kļūst aizvien tumšāks. Un arī vēsāks. Uzvelku līdzpaņemto, plāno poliestera vējjaku un sparīgi minu pedāļus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, līdz pēdējam vilcinādams brīdi, kad slēgt iekšā priekšējo lukturi. Papildus šaubām par luktura akumulatora kapacitāti ir jautājums arī par to, vai līdz maršruta beigām izturēs velodatora baterija, kura rāda jau pēdējo no trim strīpiņām. Protams, galvenais jau it kā zināt pašam, ka esi nobraucis konkrēto kilometru skaitu, tomēr, ko tur liegties - gribas jau, lai tas saglabājas arī visiem parādāmā formātā. Paša kapacitāte šajā brīdī raizes nerada - noguris esmu mazāk nekā pēc pirmajiem simts kilometriem Daugavpilī, un arī vējš joprojām iznāk ieslīpi no muguras, tāpēc atkal var ripot ar 30+. 

Simts kilometri tomēr ir simts kilometri - pat ātri braucot, tie prasīs vairāk nekā trīs stundas, un atlikušais ceļa posms tumsā izrādās brauciena grūtākais. Pirmkārt, lai gan it kā solīts, ka arī vēl ap pusnakti būtu jābūt vismaz desmit grādiem, tomēr uz ceļa var izjust lielas temperatūras svārstības - ja uzkalnos un atklātās vietās tiešām vēl ir gluži silts, tad ieplakās un mežu masīvos (kas šajā ceļa posmā ir pārsvarā) pretī sitas nepatīkams dzestrums, vienuviet pat kļūst tik vēsi, ka tas jau salīdzināms ar izjūtām ziemas laikā (protams, korelācijā ar daudz plānāko apģērbu). Otrkārt, braukšana tumsā ir mazliet spokaina - un visasāk to sajūtu brīdī, kad ceļa labajā malā, tieši man blakus, krūmos kaut kas pēkšņi sāk pamatīgi brīkšķēt un brākšķēt. Šķiet, kāds liels meža dzīvnieks, briedis vai alnis, skrien uz ceļa man tieši virsū. Uzrodas instinkts: "Run for your life!" un minu pedāļos, cik spēka. Visticamāk, pats dzīvnieks bija ne mazāk izbiedēts un gan jau vienkārši aizskrēja dziļāk mežā. Savukārt uzmundrinošu sajūtu ik pa laikam sniedz paretam dzirdamie putnu treļļi - atsevišķi naktsputni ievīterojas tuvāk vai tālāk noslēpumainajā, tumšajā un citādi klusajā mežā. Pavasaris.

Ap 270 kilometriem ķermenis beidzot atjēdzas - sak, kādu slodzi tu man te tagad krauj virsū? - un sāk protestēt. Jūtu, ka pulss kļuvis straujāks un vairs nav spēka pamīt ātri. Kad apstājos kādā pieturā, galva mazliet "riņķo ap savu orbītu". Šādi, paceļot acis, ieraugu naksnīgās debesis, kas nosētas ar neskaitāmām zvaigznēm. Tas vienmēr atgādina par sevis niecīguma apziņu neizprotamā, bezgalīgā Visuma priekšā.

Jāatzīst, pēdējos pārdesmit kilometrus līdz Jēkabpilij jau gandrīz nemitīgi domāju par to, ko pirmo darīšu, atgriežoties mājās - ieiešu karstā vannā vai apēdīšu kūku ar kafiju. Kādu brīdi pat šaubījos, vai man būs motivācija maršrutu mākslīgi "pastiept" līdz nepieciešamajiem 300 kilometriem, veicot papildus apļus pa Jēkabpils ielām. Tomēr Jēkabpilī, kur jau atkal pilsētas siltums un gaismas, tas nerada grūtības, un var droši teikt, ka beigās 300 nemaz nešķita galējā spēju robeža.

Iekāpjot mašīnā vēl 100 km garajam atpakaļceļam līdz mājām, ieslēdzu radio. Rodas sajūta, ka radio programmas tiešām jau interaktīvi pielāgotas katra klausītāja individuālajai dienas pieredzei. Tieši šajā brīdī raidījuma "Monopols" atkārtojumā kāda sieviete stāsta par savu mūžā garāko velobraukšanas pieredzi: "Es aprēķināju, ka todien mēs nobraucām simts kilometrus! Pēc tam divas dienas nevarēju pastaigāt!"  

Stūrējot pa līkumotajiem Sēlijas ceļiem, kur vienīgie pretimbraucēji šajās diennakts stundās ir fūres, vēroju, kā debesis kļūst aizvien gaišākas. Aust jauna diena. Nolemju, ka būtu skaisti šādu mirkli piedzīvot arī uz velosipēda. Un tas nozīmē - kaut kad vasarā būs jāmēģina arī pirmā "ultra" jeb 400+.    


NOSKATIES ARĪ VIDEO:



Aicināti piesekot manam jaunajam YouTube kontam "Ceļo ar Velo": https://www.youtube.com/channel/UCQh4oh9iE0I7p_Wr0gMyP2Q un Strava profilam: https://www.strava.com/athletes/71492198

2 komentāri:

  1. Kā vienmēr, ļoti interesants un izjūtām un emocijām bagāts apraksts un skaistas fotogrāfijas.Sevišķi patīk asprātīgi aprakstītās "suņu"un krievu pārdevējas epizodes.Protams, liela līdzjušana pēdējos kilometros

    AtbildētDzēst
  2. Komentāru par video uzrakstīju Youtube.com :)

    AtbildētDzēst