Latvijā ir pārsteidzoši daudz velo entuziastu, kas regulāri brauc ar divriteni ļoti lielus attālumus. Vieni brīnās - kas gan ir tas, kas šos ļaudis “dzen” stundām ilgi mīties desmitiem un simtiem kilometru pa automašīnām pilnām šosejām (vai grambainiem lauku un mežu ceļiem)? Citi nodomā, ka labprāt arī tā vēlētos, taču uzskata, ka tas ir pārāk grūti un sasniedzams tikai “azbesta cilvēkiem”. Būdams nesen no jauna iemīlējies velobraukšanā, varu apliecināt, ka nobraukt pat 200 kilometrus dienā nav nekas neiespējams - ja vien ir vēlēšanās, dažu mēnešu laikā tam var sagatavoties pat cilvēks ar pavisam “atmatā aizlaistu” fizisko formu. 

Personīgais pieredzes stāsts 


Mana aizraušanās ar velobraukšanu sākās pusaudža gados, kad no putekļiem un aizmirstības garāžā tika izvilkts vectēva padomjlaiku velosipēds. Toreiz varēju ilgi pētīt Latvijas karti, aplūkojot visparastāko apdzīvoto vietu nosaukumus, plānojot iespējamos maršrutus. Toreiz mana pasaules izzinātkāre vēl bija tik naiva un nenobružāta, ka pat nebija svarīgas kādas īpašas apskates vietas - bija interese redzēt jebko neredzētu, paplašināt savus apvāršņus ar katru jaunu ceļu, ēku, ainavu. Cilvēki ar ceļotāja garu zinās, par ko runāju - šo pakrūtē kņudošo nemieru, kas sauc ceļā, pat zinot, ka nopietnāki izbraucieni nebūt nav tikai “pastaiga dārzā”, bet arī grūtību, fiziska noguruma un psiholoģiska apnikuma pārvarēšana.

Jo vairāk braucu, jo plašāku tuvējo apkārtni aptvēru, jo lielāka radās nepieciešamība pēc spējas veikt maksimāli tālākus maršrutus. Vienā no šādiem izbraucieniem, mēģinot pieveikt apli Bauska-Iecava-Jelgava-Eleja-Bauska (ap 115 km; līdz tam biju braucis tikai maksimāli ap 50 km dienā), iekūlos diezgan nepatīkamā situācijā. Proti, pat saīsinot maršrutu (nogriežoties caur Vircavu), jau apmēram pie 70-80 nobrauktiem kilometriem secināju, ka vairs “nevelku”. Bija saulaina, bet auksta novembra diena, saule arvien straujāk tuvojās rietam un vienā brīdī sāka mākties virsū izmisums, nezinot, kā nokļūšu mājās. Atceros, kā pa apsarmojušo zāli bridu pat uz kādas lauku mājas pusi, skaļi saucot un cerot tur saņemt kādu palīdzību, taču atbilde bija tikai vientulīgas suņu rejas. Kaut kā ar pēdējiem spēkiem aizkūlos līdz Vairogu ciematam (kopumā tobrīd bija nobraukti ap 90 km), kas it kā vairs tikai 18 kilometru no Bauskas, taču, kad jau labu brīdi esi uz spēku izsīkuma robežas, pat kilometrs šķiet kas nepieveicams.

Vairogos pieklauvēju pie kādas privātmājas durvīm - to vietā otrā stāvā atvērās logs, no kura uz mani aizdomīgi raudzījās kāda sieviete. Es lūdzu nedaudz naudas autobusa biļetei un iespēju atstāt glabāšanā velosipēdu, jo jau pirms tam vairākkārt biju pārliecinājies, ka autobusu šoferi atsaka iekāpšanu ar divriteni (pat tad, ja ir liels bagāžas nodalījums). Viņa nosvieda nepieciešamos santīmus pa logu, bet riteni nepieņēma, sakot, ka šoferis noteikti neatteikšot. Man paveicās - autobuss bija tukšs un pa vidējām durvīm bez problēmām varēja iekāpt ar visu velo.

Protams, šis brauciens bija absolūta plānošanas trūkuma paraugs - mana vienīgā dienas pārtika bija līdzi paņemtais “Fregatas” batoniņš un, šķiet, arī dažas sviestmaizes; naudas līdzi nebija nemaz, un savus spēkus nebiju aprēķinājis pareizi. Protams, tolaik (1998. gadā) nebija arī mobilā telefona, pa ko izsaukt palīdzību. Tik totālā spēku izsīkuma situācijā pēc tam vairs neesmu nonācis.

2001.gadā tiku pie ilgi sapņotā “velosipēda ar vairākiem ātrumiem” (lēta, pasmaga “kalnu” divriteņa ar paplatām riepām) un tūdaļ kalu jaunus rekordu plānus, paļaujoties uz to, ka pārnesumu sniegtās priekšrocības ļaus pievārēt daudz tālākas distances. Vai nu tas, vai tāpēc, ka biju kļuvis izturīgāks, bet kādā 2002. gada augusta dienā tiešām izdevās pieveikt jau ļoti cienījamu attālumu - ap 210 kilometriem (Ērgļi (Brunavas pag.) - Bauska - Eleja - Dobele - Jelgava - Eleja - Bauska - Ērgļi). Arī šajā braucienā, apmēram ap 150 kilometriem, bija sajūta, ka tuvojos spēku robežām, bet pēdējos 20 km jau biju ieguvis tā saukto “otro elpu”.

Līdz 2020.gadam mans pēdējais lielākais veloizbrauciens bija 2004. gadā, kad devos no Rīgas uz Madonā notiekošo rokfestivālu “Sinepes un medus” (160 km). Pēc tam gan arvien biežāk pārsēdos uz motorizētiem braucamajiem (vispirms motorollera un vēlāk jau četriem riteņiem), kas ļāva tikt uz priekšu ātrāk un tālāk (bet vai redzēt vairāk? - par to gan šaubos, jo aiz auto loga viss paslīd garām pārlieku strauji un nepamanāmi), kā arī braši audzēt lieko svaru.

Par velobraukšanas burvību man pērn pavasarī atgādināja viena no Latvijas spēcīgākajiem amatieru līmeņa velobraucējiem Kaspara Škiņča ieraksti sociālajā tīklā Twitter, kur viņš dalījās gan ar pieveiktajiem kilometriem un braucienos redzētajām ainām, gan gardu vakariņu attēliem. Šie ieraksti lika ieplest acis - tātad ir iespējams nobraukt arī virs 300 kilometriem dienā? Turklāt vēl ar vidējo ātrumu ap 30 kilometriem stundā? Jāsaka, tobrīd vēl nezināju, ka gan viņš, gan daži citi braucēji (un pat braucējas!) ir “plēsuši” arī virs 500 kilometriem dienā vai 1000 kilometrus divās dienās... Jāsaka, to gan man patlaban ir apmēram tikpat viegli iztēloties, kā laiktelpas tārpejas uzbūves principus, bet katrā ziņā tas pierāda, ka vismaz teorētiski cilvēkam ir iespējams paveikt arī ko tādu.

Nedaudz papētot lietoto velosipēdu piedāvājumu, izdevās par 250 eiro piepildīt vēl vienu līdz tam nerealizēto velosapni - tikt pie šosejas velosipēda, kas ir absolūts priekšnosacījums tam, ja vēlies braukt pēc iespējas ātrāk un tālāk. Protams, te gan “jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas” - braukšanas ātruma/viegluma palielināšana ir vesela zinātne ar daudziem mainīgajiem. Piemēram, nekad nebūtu iedomājies, ka tik liela nozīme var būt riepu modelim - kad nomainīju velosipēdam pirkšanas brīdī komplektā nākušās riepas pret citām, vidējais ātrums pieauga par kādiem 3-4 km/h. Vai to, cik svarīgs ir pareizs gaisa spiediens riepās - šosejas velo šaurajās riepās tam jābūt vismaz 90-100 psi (ar nosacījumu, ja pārsvarā brauc pa vairāk vai mazāk gludu asfaltu).

Protams, kamēr atguvu kaut cik normālu fizisko un aerobo formu, pagāja daži mēneši. Sākumā bija ļoti grūti nobraukt pat 100 kilometrus - uz beigām “nevilka” ne sirds, ne kājas, ne elpošana. Nākamais atskaites punkts bija 150 kilometri, kur arī uz brauciena finišu jau nācās skaitīt teju vai katru metru. Taču mans slepenais mērķis bija izgriezt pogas tam 18-gadīgajam sev, kas tajā tālajā 2002. gada vasaras dienā nobrauca 210 kilometrus. Un pērn augustā, lai gan tehniski to tomēr līdz galam neizdarīju, jo brauciena Ķegums - Jaunjegava - Jēkabpils - Asotes pilskalns - Pļaviņas - Koknese - Glāžšķūnis - Ķegums kilometru skaitītājs apstājās pie 203, tomēr skaidrs, ka vairāk tas bija tikai slinkuma pēc, jo fiziski šoreiz jutos spējīgs nobraukt vēl vismaz pārdesmit km.

Kopumā riteņbraukšana man pērn devusi daudz labumu - ne tikai redzētas vietas un gūtas pozitīvas emocijas, bet arī pazaudēti vismaz pieci kilogrami liekā svara un krietna daļa no kaitīgā (zema blīvuma) holesterīna (turklāt it nemaz nemainot neveselīgos ēšanas paradumus).

Šī raksta mērķis ir mudināt ikvienu, kurš, lasot sajūt sevī šādu aicinājumu, sēsties uz velo - ne tikai, lai aizbrauktu no mājām līdz darbam vai loku pa pilsētu, bet nebaidīties izmēģināt arī krietni tālākus maršrutus. Iespējams, te kādam var noderēt daži pieredzē balstīti praktiski padomi, kā labāk sagatavoties garajām velo distancēm.

Piemērots velosipēds un riepas

Lai gan nobraukt 200+ kilometrus var arī ar “kalnu” vai tūrisma tipa velosipēdiem, tomēr krietni ērtāk un patīkamāk šāds mērķis sasniedzams ar šosejas velosipēdu, kas ir speciāli konstruēts tā, lai ripotu pēc iespējas vieglāk un ātrāk. Pat tad, ja braukt plānots arī pa lauku ceļiem, atliek tikai nomainīt riepas (no šosejas uz tūrisma tipa riepām), nevis velosipēdu - jo vieglais rāmis un aerodinamiskā konstrukcija noderēs jebkur (pamatā tieši uz šosejas tipa rāmja un mazliet skarbākiem apstākļiem piemērotāku riepu apvienošanas idejas balstīta arī pēdējos gados tik populārā “gravel” un “cyclocross” velosipēdu koncepcija). Normālā stāvoklī esošu un pietiekami labu lietotu šosejas velosipēdu Latvijā var iegādāties no 250-300 eiro. Jāatceras, ka noteikti būs jāiegulda arī labās riepās - un attiecībā uz to, kādas riepas izvēlēties, neaizstājams palīgs būs mājaslapa https://www.bicyclerollingresistance.com/, kas, šķiet, ir vienīgais internetā pieejamais resurss, kur tiek neatkarīgi testētas dažādu ražotāju un modeļu riepu rites pretestības (kā arī aizsardzības pret pārduršanu) un publiskoti to rādītāji.

Pakāpenisks treniņš

Ko nevar celt, to nevar nest, tāpēc, ja gargabalu distances ir kas jauns, sagatavošanos tālbraucieniem jāveic pakāpeniski. Vispirms var izbraukt 20-30 kilometrus, tad pāris reizes “iemēģināt kāju” 50-70 kilometros, pēc tam sākt domāt par pirmo simtnieku. Tāpat arī tālāk - vadoties pēc savām sajūtām, pagarinot distances pakāpeniski.

Neliela un gudri izvietota bagāža

Vienas vai divu dienu velobraucienos staipīt līdzi smagu mugursomu nav pats prātīgākais - ilgstošā distancē tā kļūst par sasviedrētas muguras, papildus noguruma vai, sliktākais - muguras stīvuma un sāpju faktoru. Velobraucēji nereti izmanto ap vidukli apliekamas kompaktas somiņas, kurās var salikt pašu nepieciešamāko - naudu; velo slēdzeni; kādu enerģijas dzēriena bundžiņu un šokolādes batoniņu; plānu, bet vēju un lietu aizturošu jaku; mūsdienās arī, protams, sejas masku. Papildus var piestiprināt nelielu somiņu pie velosipēda rāmja, lai paņemtu rezerves kameru un svarīgākos instrumentus ekspresremontam. Savukārt dzeramo šķidrumu pudeles var stiprināt tām paredzētajās vietās pie velo rāmja.

Enerģētiska uzkožamā pārtika, ūdens, kārtīga ēdienreize

Lai izvairītos no pārlieku smagas bagāžas, ieteicams līdzi ņemt nelielus, bet enerģētiskus pārtikas produktus - tie var būt šokolādes batoniņi, rieksti, sēklas. No savas pieredzes varu teikt, ka reizēm brauciena laikā lieti noder “iešaut” arī kādu enerģijas dzērienu. Protams, vitāli svarīgi ir uzņemt pietiekami daudz šķidrumu (prasība pēc šķidruma daudzuma gan samazinās, pieaugot organisma trenētībai), un pamatā nekas nav labāks par parastu ūdeni (savukārt enerģijas nolūkiem noder cukurota limonāde). Gargabalos laicīgi jāieplāno benzīntanki, kur varētu no jauna piepildīt līdzpaņemtās pudeles. Braucienos, kas sasniedz 200 kilometrus, neiztikt arī bez vienas lielās ēdienreizes - pat ja pašreizējos pandēmijas ierobežojumu apstākļos tas nozīmē tikai ārā uz soliņa apēdamu burgerkomplektu.

Vēja virziens un ātrums

Vējš ir pats lielākais riteņbraucēja draugs un vienlaikus ienaidnieks. Nepārspīlējot var teikt, ka nobraukt 200 kilometrus ar spēcīgu pavēju ir vieglāk, nekā nobraukt 50 kilometrus stiprā pretvējā. Tāpēc ir vērts papētīt Meteo.lv, Yr.no vai citā meteoroloģisko prognožu mājaslapā, kāds dienas gaitā solās būt vēja virziens un stiprums, kā tas mainīsies. It īpaši, ja plānots nevis apļa, bet vienvirziena maršruts - pat rūdīts sadists nobālētu un nolīstu maliņā nervozi pīpēt, ja jūs izvēlētos to veikt nevis pa, bet pret vējam.

Psiholoģiskā gatavība

Jebkurš nopietna attāluma (katra paša spēju kontekstā) brauciens būs ne tikai jauks plezīrs ar “fizisku izkustēšanos pie dabas krūts”, bet arī izaicinājums - neizbēgami gandrīz ikvienā tādā braucienā pienāk ja ne “lūzuma punkti”, tad vismaz “grūtie periodi”. Labs psiholoģiskais padoms ir kaut kur citur izlasītais ieteikums nekoncentrēties tikai uz gala mērķi - šajā gadījumā vajag “sunim asti cirst pa gabaliņiem” jeb viss brauciens jāsadala sīkākos mērķu posmos ar “starpfinišiem”, lai ir iespējams ik brīdi gaidīt ko tuvāku un vieglāk sasniedzamu. Tas nozīmē ieplānot arī aizraujošas apskates vietas, skaistas ainavas - visu, kas braucienā sniedz dzīvesprieka eliksīru. Brīžiem ļoti palīdz arī dinamiska, uzmundrinoša mūzika (lai gan vienmēr jāizsver risks - vai satiksme uz konkrētā ceļa ir pietiekami reta/ceļa asfaltētā nomale gana plata, lai būtu droši lietot austiņas).

Maniem velo piedzīvojumiem iespējams sekot līdzi Strava profilā: https://www.strava.com/athletes/71492198

P.s. Starp citu, braukt ar velosipēdu tālākas distances nepavisam nav neiespējami arī ziemā - tikai, protams, lielākais izaicinājums ir atrast pareizo apģērbšanās līdzsvaru, lai nebūtu auksti un arī pārāk nesvīstu. Šeit iespējams aplūkot 2 stundu video no mana 140 km izbrauciena mīnos sešos grādos un jūtamā vējā:

2 komentāri:

  1. Jā, tas 1998.gada novembra brauciens ...droši vien Tev nekad neizzudīs no atmiņas.Lai gan neesmu riteņbraukšanas fane un ar to nenodarbojos, lasīt bija ļoti interesanti - kā jau visus Tavus rakstus un aprakstus

    AtbildētDzēst