Savus iespaidus, pieredzi un fotoattēlus no velo izbraucieniem nolēmu turpmāk apkopot šādos dienasgrāmatas ierakstos - varbūt vēl kādam riteņbraucējam (vai kādam, kas domā par tādu tapt) var noderēt iedvesmai vai praktiskām atziņām.

Tā kā šobrīd Latviju apciemojis īsts sals un sniegs, kādu laiku ar velo nebija sanācis izbraukt. Arī svētdien, 17. janvārī, oriģinālais plāns bija doties uz Gaujas Nacionālo parku ar auto, bet, tā kā auto motoram bija savs viedoklis šajā jautājumā, nācās plānus mainīt. Sameklēju veco ziemas jaku, aptinu ap muti šalli, uzvilku slēpošanas cimdus, vilnas zeķes, paņēmu divriteni un devos uz ceļa, nezinot, vai jau pēc dažiem kilometriem tomēr negriezīšos atpakaļ, jo, saskaņā ar prognozēm, tobrīd bija jābūt kādiem mīnus piecpadsmit, sešpadsmit grādiem (vēlāk, skatoties meteo.lv datus, izrādījās, ka par dažiem grādiem siltāks)..

Jutos diezgan pārsteigts, brauciena sākumā nejūtot gandrīz nekādas liela saltuma pazīmes - katrā ziņā sajūtas bija krietni labākas nekā decembrī, braucot pie mīnus pieci un vēja ar ātrumu līdz 8 metriem sekundē (šoreiz vēja nebija faktiski nemaz). Pēcpusdienas saule un piesnigušie koki slīdēja gar acīm kā idilliskas ziemas ainavas, arī asfaltētā šoseja šķita braukšanai piemērota, lai gan, protams, intensīvākas satiksmes apstākļos šaurība, ko rada izmantošanai derīgo šosejas platību atņēmušās sniegotās malas, būtu ļoti nepatīkama.

Izbraucis pāris km no Ķeguma, nogriezos uz Rembates-Lielvārdes ceļa, kas vēl pirms gada vai diviem bija grants ceļš, bet tagad klāts ar, šķiet, 2020. gadā ceļu būvē modē nākušo vienkāršāko iespējamo asfalta segumu. Šo ceļu klāja noblietēts sniegs, taču tas bija vairāk grubuļains, kā slidens - katrā ziņā braukt ar šaurajām (28ā platuma) tūrisma riepām nebija problēmu (protams, saprātīgā ātrumā).

Ceļa vidū apsteidzu kādu vientuļu slēpotāju nūjotāju (vēl vienu redzēju uz pievadceļa, vēl viena nāca pretī), un drīz jau klāt Lielvārde. Šeit pagrieziens pa labi, dodos iekšpus pilsētai un te ceļš jau krietni nesimpātiskāks - nopulēti, balti sniega/ledus valnīši, turklāt no muguras visai daudz automašīnu, kas laikam atgriezās no svētdienas izbraucieniem pie dabas. Braucu lēni un piesardzīgi, cenšoties turēties vietās, kur manāms vairāk izkaisītās smilts, brīžiem pārvietojoties arī uz apsnigušāko nomali.

Šī izbrauciena ceļa mērķis bija skatu vietas uz Daugavu Lielvārdē, pie pilsdrupām. Tur nonācu uz saulrieta laiku, un tas bija visai neparasts un skaists - rietēšanas brīdī saules ovāli izstieptā forma atgādināja sveces liesmu.

Tepat vēl izdzēru līdzpaņemto tēju termosā, apēdu vienu baranku un devos mājup, vēl piestājot pie Lielvārdes Rumbiņas ūdenskrituma, kas bija pārtapis leduskritumā:
Mājupceļā pēdējās padsmit minūtēs beidzot gan piezagās aukstums - tieši kreisās rokas plaukstai. Nez kāpēc tikai kreisās rokas pirksti visai strauji nosala, lai gan vējš nebija jūtams (ja vējš pūstu no tās puses, to varētu saprast). Mājās glāzīte balzama, karsta vanna un apziņa, ka īstas ziemas burvība šajā dienā vismaz nedaudz noķerta.

P.s. Ja vēlies sekot manām velo aktivitātēm Strava: https://www.strava.com/athletes/71492198
Šeit var noskatīties arī brauciena video ierakstu (turpceļš līdz Lielvārdes skatu vietām):

1 komentārs: