Sarkanais brīdinājums! Sniegputenis diennakti no vietas! Strauji sakrāsies 20 un vairāk centimetru bieza sniega sega!  Tiesa, lai neuztraucoties, neesot jau nekas tāds nebijis, Latvijas Radio ēterā dienu iepriekš mierināja Ilmārs Toms Bricis (redz, sniegs jau sāk izspēlēt jokus ar atmiņu, ja reiz Toma vietā nez kāpēc uzpeld reiz slavenā biatlonista vārds) - vienkārši Latvijas Vides, Ģeoloģijas un Meteoroloģijas centrs esot mainījis (pazeminājis) brīdināšanas kritērijus.

Man 26. janvāris atnāca ar mazliet gaidītu, tomēr vienalga ļoti patīkamu iepriecinājumu - lai gan temperatūra virs nulles, sniegs, vismaz Ķeguma pusē, tomēr turējās un saglabājās gan uz zemes, gan koku zaros. Pasaule kā balta pasaka! To, ko šogad nesagaidījām (vismaz līdz šim) no sarmas brīnumdarbiem, to tagad sagādāja sniegs - kokiem, kuri pēc vasaras zaļo un rudens dzelteno ietērpu izmešanas visu šo laiku bija gozējušies nepiedienīgi kaili, beidzot izsniedzot baltos mēteļus. Jā, balti koki (sarmoti vai kārtīgi sniegoti) Latvijas centrālajā daļā ir pēdējos gados ļoti reta parādība, šķiet, pat retāka par "zelta rudeni".

Tāpēc jau no rīta bija skaidrs - jāapdara darbi, tad jānoņem bērna sēdeklītis no gandrīz vairs tikai mazā vizināšanai paredzētā Meridas krosenieka un jāmēģina doties kādā velo piedzīvojumā, tieši iekšā sniegputenī! Iepriekš (pirmo un pēdējo reizi) šādos laika apstākļos biju braucis tikai tālajā 2002. gadā, gan ne savas izvēles pēc - toreiz strādāju par velokurjeru. Dienas pēdējais sūtījums bija jāved kaut kādā ellēratā uz Voleriem vai Bolderāju, un uz Daugavgrīvas šosejas sāka griezties pamatīgas sniega vērpetes. Sapratu, ka tāpat jau vakars tuvojas, varbūt biroju vienalga paspēs aizvērt, un nospriedu, ka sūtījums jau nav zaķis - neaizbēgs. Piegādāšu nākamajā rītā, kas tur liels. Protams, nākamajā rītā dabūju dispečeres brāzienu, ka "Mēs taču neesam nekāds pasts!" un draudus atvilkt no algas.

Sākotnējais plāns šai reizei bija (priekš šādiem laika apstākļiem) visai izaicinošs - nobraukt kopā 60 kilometrus (30+30), lai palūkotos, kā šajā ziemas brīnumzemē izskatās šajā skaistajā skatu vietā uz Daugavu. Tiesa, jau drīz vien sapratu, ka nekāds izcili iespaidīgais skats tur šobrīd nevarētu būt, jo sniegputenī redzamība nebija tālāka par pārsimts metriem. Līdz ar to sākotnējā mērķa vilinājums prātā jau sāka izbalēt.
Taču, kā tad ir - vai ar velo var pabraukt arī sniegputenī? Jā, tīri tehniski var. Ja ceļš ir daudzmaz regulāri tīrīts un sniegs nav sasnidzis pārāk biezā slānī, tad ar platākām (40-42) riepām ar drusku protektora nav lielu problēmu, vienīgi jāuzmanās neuztrāpīt uz kādiem sniega sanesumiem - tad gan var negaidīti paraut uz mutes. Tomēr uz lielās šosejas nekāds dižais prieks šādā laikā atrasties nav, galvenokārt viena iemesla dēļ - tā kā ir redzamas tikai mašīnu iebrauktās riepu sliedes, uz ceļa ir baigā šaurības sajūta, un nevar saprast, ne kur atrodas ceļa asfaltētās daļas mala, ne - kur viduslīnija. Braucot pa mašīnas iebraukto sliedi, ir uzmācīga (un droši vien arī realitātei visai atbilstoša) sajūta, ka radi bīstamu situāciju uz ceļa, un, ka šoreiz tevi lād ne vairs tikai tie, kas dzimuši, lai nīstu velobraucējus, bet nu jau ikviens garāmbraucošais šoferis. Savukārt braukt pa pašu nomali atkal ir neomulīgi iepriekš pieminētā faktora (iespējamo sniega sanesumu) dēļ. Kronis visam ir laiku pa laikam garāmbraucošās fūres, dažas no kurām pamanās uzšķiest virsū pamatīgu sniega un ledus kukuržņu kokteili.

Tā nu pēc pāris kilometriem nolēmu, ka tomēr šī nebūs īstā reize, kad blandīties pa šoseju vairākas stundas. Vēl pamēģināju iegriezties kādā meža ceļā, tomēr šeit braukšana nebija iespējama jau tehniskā ziņā - riepas sniegā slīdēja un spolēja, grima zem sniega kārtas neredzamās, baļķvedēju izdangātās bedrēs.

Griezos atpakaļ uz Ķegumu, kur lapenē pie Daugavas izdzēru līdzpaņemto kafijas termosu. Šis nelielais izbrauciens vienalga izdevās lielisks, jo ziemīgie, sniegotie skati bija dāsni noķerami arī šajos padsmit kilometros.

4 komentāri:

  1. Katru dienu visu gadu braucu ar riteni, jau cetrus gadus, riepas ziemaa ar radzeem - 5 dienas atpakalj kritu uz sniega un ledus un roka lauzta. Ta ari var gadities. Ziemu vajag respektet, pat ar radzeem uzmanities.

    AtbildētDzēst
  2. Viss ir skaisti, bet lūdzu, nedariet tā šādos laika apstākļos uz valsts nozīmes ceļiem. Kritiens neatbilstošā brīdī ne tikai beigsies letāli pašam, bet arī sabojās dzīvi tam baļķvedēja vadītājam, kuram reāli nebūs iespēju izvairīties.
    Un ir muļķīgi pārmest fūrēm dubļu kokteili, jo nekādu citu iespēju apdzīt viņām nav.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ja lasījāt, gan jau pamanījāt arī to rindkopu, kur es rakstu, kāpēc jau pēc pāris km nolēmu griezties atpakaļ - tieši Jūsu minēto apsvērumu dēļ. Un fūrēm par kokteili nav pārmetums - vienkārši fakta konstatācija.

      Dzēst
  3. Jaa, es nemīlu puteni un tādā laikā pat pastaigāties neeju, arī tos trīs zirdziņus nebūtu dzinusi no mājas laukā :)

    AtbildētDzēst