Līdz ar pavasara "treileri", ko daba izrādīja marta pašā sākumā, lielākus apgriezienus uzņēma arī manas velo aktivitātes - pat neatceros, vai vispār jebkad biju piecas dienas pēc kārtas devies vismaz 40+ km garos izbraucienos. 

28. februāris: Ķegums - Ogre - Glāžšķūnis - Ķegums (50 km)

Viss sākās ar vasaras riepoto ratu uzlikšanu velosipēdam un, kad šādi "uztjūnots", izšāvu 50 km riņķi svētdienas vakarā no Ķeguma caur Ogri un atpakaļ, biju nudien patīkami pārsteigts par raito un vieglo braukšanas izjūtu. Vidējais ātrums ap 27 (nebijis pa vidu Ogres, būtu vēl labāks), turklāt noguruma šoreiz pilnīgi nekāda, tikai kā patīkama iesildīšanās. Jāsaka gan, ka Tīnūžu-Kokneses šoseja, lai gan braukšanai ērta, vizuāli ir viens no visgarlaicīgākajiem ceļu posmiem Latvijā, kā jau tas nereti gadās ar mākslīgi veidotiem ceļiem. 

1. marts: Ķegums - Suntaži - Ķegums (50 km)

Šādi iedvesmots, nākamajā dienā izbraucu vēl vienu 50 km turp/atpakaļ maršrutu līdz Suntažiem. Šoreiz gan ātrums jau mazliet zemāks un atpakaļceļā diezgan pacīnījos ar vēju, kurš pat nemaz nebija tas lielākais. Skaistākais skats šajā izbraucienā bija agriem pavasariem raksturīgās ūdens lāmas uz zaļajiem ziemāju laukiem, kam pāri - zila debess (titulbildē). 

Brauciena laikā vienā brīdī atjēdzos, ka esmu pazaudējis vienu no cimdiem, kuru biju ielicis jakas kabatā (jo bija tik silti, ka nevajadzēja). Atpakaļceļā pirmos kilometrus cītīgi vēroju pretējo ceļa malu - līdz beidzot cimds, smīnēdams kā mazs palaidnis, uzradās ceļa pašā vidū, kur to bija atpūtis vējš.

2. marts: Daugmale - Ķekava - Iecava - Jelgava - Rīgas apvedceļš - Daugmale (113 km)

Tā kā nākamajā dienā laiks atkal bija saulains, biju nobriedis šāgada pirmajam virssimtniekam. Tiesa gan, vējš bija pieņēmies spēkā, un, brīdi apsvēris, nolēmu tomēr netaisīt pavisam garo un nestartēt no paša Ķeguma, bet ieliku velo mašīnā uz aizbraucu līdz Daugmalei.

No turienes pirmos desmit kilometrus "iečekoju" pretvēju, lai zinu, ar ko rēķināties turpmāk. Pēc Ķekavas apļa vējš iegriezās ieslīpi no muguras, un - aidā! Ķekavas - Iecavas šoseja jau pati par sevi ir viens no šosejas velobraucējam kaifīgākajiem maršrutiem Latvijā, jo asfalta kvalitāte ir nevainojama, ir brīva vairākus metrus plata nomale, bieži garām braucošās fūres iedod labu papildpavēju (tiesa gan, pusdienlaikā vairāk šķita pretī - uz Rīgu braucošo), un jāiespringst tikai vietās, kur pienāk pievadceļi. Šajā ceļa daļā bija brīži, kad ātrums sasniedza 35-40 kilometrus stundā, tādā tempā ir tiešām prieks "rikšot". 

Savukārt aiz Iecavas, pagriežoties pa labi uz Jelgavu, vējš iegriezās pretī, turklāt te tas šķita kaut kā īpaši vēss. Vilku virsū otro jaku, automazgātuvē piebraucu pie automāta, lai nopirktu kafiju, kura, kamēr tiku līdz kilometru attālajai autobusa pieturai, jau bija atdzisusi. Tad, psiholoģiski sagatavodamies uz lēnu, mierīgu un pacietīgu "karpīšanu", devos brāzmās līdz pat padsmit metriem sekundē pūtošā pretvēja apskāvienos. Prāta disciplinēšana palīdzēja - lai gan brīžiem vējš bija tāds, ka radīja sajūtu, ka stiedz plūstošajās smiltīs (bremzējot ātrumu līdz kādiem 17 km/h), tomēr šoreiz izdevās to pieņemt, akceptēt realitāti un pat savā ziņā iemācīties to izbaudīt - galu galā, kurš gan teicis, ka vienmēr "ātrāk ir labāk"? Tā nu pretvējš šoreiz kļuva par labu "dzen budisma" skolotāju. Turklāt skolotāju, kurš, redzēdams, ka mācība saprasta, atlaida tvērienu - ceļa vidusdaļā sākās mežaināki posmi, kas neļāva vējam izpausties un šādos brīžos pat izdevās uzmīt līdz 28-29 kilometriem stundā. 

Tieši vienā no šādiem mežu fragmentiem ieraudzīju arī vienu no šī izbrauciena pārsteidzošākajiem skatiem - kokus, kuru stumbri skalojas ūdenī, gluži kā tādā Floridas "Everglades" nacionālajā parkā. Lai gan Latvijā šādu vietu esot bezgala daudz (un patiesi, jau kādā no nākamajām dienu kaut kur tādu pamanīju atkal), tomēr īsti neatminos, ka man būtu līdz šim gadījies tādu redzēt.      

Applūdušie meži atgādina kaut ko no Floridas "Everglades" ainavu repertuāra:

Ābeļu rinda, izbraucot no Iecavas:

Auksts vējš joņo pār Zemgales laukiem, bet gaisā jūtams pavasaris:

Reiz Garozas ciemata mērogam itin šika, tagad pamesta padomju modernisma ēka:

Piemineklis vareļiem. Oriģināli uzcelts 1930ajos gados, taču 1950ajos padomju varas saspridzināts. Atjaunots 1990. gadā:

Turpinājumā maršruts veda pa Jelgavas-Rīgas šoseju, kas arī ir riteņbraucēja sapnis - plata, brīva, kvalitatīvi asfaltēta sānu josla, turklāt šosejas kopējais platums ir tik liels, ka uz braucēju iedarbojas tikai apsteidzošo "fūru" pavēja palīdzīgā roka, bet otrā pusē pretimbraucošo negatīvo efektu faktiski nejūt. Jelgavas-Rīgas šoseja ir pagaidām vienīgais ceļa posms, kur man līdzenumā (ne no kalna braucot) izdevies uz brīdi uzspiest virs 50 kilometriem stundā. Gan ne šoreiz - te braucu mierīgi, jo mazliet jau sāka justies nogurums, mazliet arī gribējās ēst. Par neapstāšanās motivatoru kļuva mans velodators, kuru biju aizmirsis uzlādēt un kuram baterija sāka rādīt pēdējo strīpiņu. Negribējās, ka izlādējas pirms brauciena beigām, jo to, ka uz "Strava" mobilo aplikāciju nevar paļauties, jau zinu, savukārt, lai izdabūtu ar "Strava" savietojamus datus no "Huawei" viedpulksteņa ražotājiem, jāveic datu pieprasījums un jāgaida vismaz nedēļa.

Vienā vietā tomēr nevarēju neapstāties. Vispirms manu aci aizķēra šosejas malā esoša maza, mīlīga, omulīga koka kafejnīca, protams, slēgta. Jau biju drusku pašāvies garām, kad nolēmu - nē, tomēr jāpabrauc atpakaļ un jānobildē. Labi, ka to izdarīju, jo aiz kafejnīcas pamanīju vēl ko interesantāku - vienu no foršākajiem Latvijā redzētajiem grafiti, kas uzbliezts uz garāžu sienas un vārtiem. Tik koši, krāsaini auto attēli, ka radīja asociācijas ar Puertoriko vai Kubu, un šķita, ka teju teju no garāžām izlīdīs kādi "Ātrs un bez žēlastības" personāži.

Pēdējais maršruta posms veda pa Rīgas apvedceļu un tad - atlikušie 11 km no Ķekavas apļa līdz Daugmalei. Rīgas apvedceļš ir velobraukšanai ļoti nepatīkams un nedrošs - satiksmes pārpilns, šaurs, bez asfaltētas nomales, turklāt vēl pa ziemu virs tā savas kaujas spējas mēdz praktizēt miniatūri NATO bumbvedēji, kas paredzēti vismazāko mērķu iznīcināšanai - kā citādi lai skaidro nenormālās bedres, kas te atklājas pēc sniega nokušanas. 

Kopumā visi ceļi šai dienā jau bija ļoti sausi - velosipēds pēc izbrauciena faktiski nebija jātīra. Uz Rīgas apvedceļa pie malas gan bija nedaudz dubļu, bet arī tie bija gana izsusējuši un pa gaisu nešķīda.

3. marts: Mālpils - Garkalne - Sigulda - Mālpils (84 km)

Nākamajā dienā atkal sēdos uz velo, lai paspētu izmest vēl kādu loku, pirms laika apstākļi sabojājas. Šī gan nebija tik saulaina diena, bet vizuāli interesantākais braucienā bija neparastā izskata mākoņu fronte, aiz kuras no Rīgas puses pievakarē vēl paguva izspīdēt norietošā saule.  

Šoreiz ceļš veda vispirms pret vēju pa visai mainīgas (bet kopumā pieņemamas) asfalta kvalitātes ceļiem no Mālpils līdz Garkalnei - mežu efekts atkal labi absorbēja pretvēju un ātrums jau turpceļā bija gana labs. Savukārt pavējā uz Siguldas šosejas - trešās no trim Latvijas šosejas velobraukšanas sapņu ceļiem (kuram, lai tas būtu riteņbraucējam ideāls, vajadzētu vien piebūvēt drošus pievadceļu apbraucamos veloposmus, un atjaunot platās nomales segumu tuvāk Siguldai, kur tas paliek ļoti nekvalitatīvs) - atkal sākās "gonka" ar ātrumu, kurš visai bieži uzkāpa virs 40 km/h. Siguldas šoseja noteikti ir populārākā Latvijas velobraucēju vidū - vien pārdesmit minūšu periodā samājos ar vairākiem pretimbraucējiem.

Ceļš no Siguldas uz Mālpili gan ir šosejas velosipēdista murgs - kaut kāds desmitiem gadu neremontēts krateklis, kur pērn atjaunotais apmēram viens kilometrs seguma izskatās pēc tādas kā... ņirgāšanās, vai? Šis posms totāli izsita no sliedēm jebkādu braukšanas, un, kā likās - pat pulsa ritmu. Interesanti, ka vienā vietā mani noķert lūkoja arī viens suns, bet, par laimi, pārāk atbildīgi šamais savu pienākumu neuztvēra.

Tumšupes brīnumi #1: Nekur citur nebiju redzējis, ka šādus ceļu norobežojumus uzstāda arī ārpus pilsētu ielām, uz lielajām šosejām:

Tumšupes brīnumi #2: Autobusa pietura

Rīgas-Siguldas šoseja satiek Rīgas-Siguldas dzelzceļu:

Viens (sūdīgs) ceļš visiem:

LSD salietojušos mākoņu psihedēlijas paraugdemonstrējumi:

Kaut kur 300 km uz priekšu, pie Liepājas ir skaidras debesis:

Visbeidzot, pavasara ieskaņas izbraucienu sēriju noslēdzu ar nelielu 42 km izkustēšanos saulainajā, bet jau pavisam vējainajā un aukstajā 4. martā - aizdevos līdz "Avārijas Brigādes" parka vietai nobildēt tur izstādīto tobotu jeb robotu, kas var pārvērsties par automašīnu, lai parādītu to savam puikam, kuram multenes par šiem tobotiem ir vienas no iecienītākajām. Viņš, kā jau eksperts, uzreiz konstatēja, ka šis neesot ne Tobots X, ne Y, ne Z, bet "kaut kāds cits". 

Pašlaik, kad pavasara pirmos iebrēcienus atkal apklusinājusi ziema, kas sāk uzvesties kā aizsēdējusies pie viesību galda, tupu mājās un "marinējos" (velobraukšana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, kas man patiešām patīk un nav jādara ar piespiešanos - tomēr laikam ne tik ļoti, lai regulāri dragātu riņķī pa lielu vēju+aukstumu, turklāt vēl sasnigušiem ceļiem). Pavasari, nāc ātrāk atpakaļ un sēdini ļaudis uz velo!