16. februāris: Ķeguma - Jaunjelgavas ceļš (60 km)



Pēdējās 2 nedēļas bijusi tāda kā mošanās no ziemas velo miega, kurā biju ieslīdzis uz pāris nedēļām, jo februārī laiks bija tik auksts un ceļu stāvoklis braukšanai ne pārāk piemērots, ka lielākoties neatradu sevī motivāciju doties ārā ar velo (tā vietā šad tad paminos uz trenažiera, skatīdamies "for indoor cycling" paredzētos video Youtube). Tas nebija palicis bez sekām - pat nebiju iedomājies, ka fiziskā forma var tik strauji un dramatiski kristies...

Mani beidzot izvilināja ārā 16. februāra burvīgais laiks - līdz pēcpusdienai bija ļoti skaista ziemas diena ar perfekti zilām debesīm un spožu sauli, turklāt vienlaikus tik silta, ka tās raksturošanai ienāca prātā jēdziens "vasarīga ziemas diena". Nolēmu, ka jāpaveic puteņa testa braucienā nepaveiktais un jāaizdodas no Ķeguma līdz skatu vietai pie Āmuriem, jo, lai gan šajā skatu punktā esmu jau trīsreiz paviesojies, tās visas bijušas vasarā.
Turpceļā pedāļoju bez bēdu, kaifodams par skaisto laiku, pie galamērķa pabraucu mazliet tālāk, lai sasniegtu apaļu 30 km robežu, apsēdos autobusa pieturā, un, vērodams zemledus makšķerniekus uz Daugavas, izdzēru puslitra kafijas termosu un apēdu pāris konfektes. Pēc uzkāpšanas skatu vietas uzkalnā devos mājup.
Līdz ar saules pazušanu aiz mākoņiem, jau pirms 40 kilometru atzīmes sāku just, ka "uzdod" sirds - kļūst neefektīva, sākot strādāt ar neadekvāti lielu pulsu pie pavisam normāla, mierīga braukšanas tempa. Ķermenī jēlas olas sajūta, kājas kā vate. Transformēju sevī vēlmi sākt dusmoties pašam uz sevi par savu vājumu un iztēlojos, ka brauciens kļuvis par labu treniņu, kas tagad forši izdzenā pa asinsvadiem iesērējušo holesterīnu.

Ap 44. kilometru apsēžos atpūsties un izdzert enerģijas dzēriena bundžiņu. Skatoties uz lēnajā vējā tikko manāmi šūpojošajām priežu galotnēm, uz mirkli sajūtos vienots - vienots ar šīm eglēm, vienots ar sniegaino autobusa pieturas soliņu, kas saldē pēcpusi, vienots ar esamību:
Intereses pēc atlikušajiem 16 kilometriem ieslēdzu viedpulksteņa velobrauciena režīmu, lai pēc tam apskatītos, kāds bijis pulss. Izrādījās, ka tas nudien bijis nejēdzīgi augsts - 14 no 46 minūtēm anaerobajā zonā, pie ātruma ap 23 kilometriem stundā. Vēl novembrī 150 kilometru (5+ stundas) garā izbraucienā ar krietni augstāku vidējo ātrumu (27,6 km/h) anaerobā slodze pa visu laiku kopā bija tikai 4 minūtes... Līdz ar to, lai gan ziemas skati šajā izbraucienā bija skaisti, tomēr palika visai nepatīkama pēcgarša - sajūta, ka pēkšņi vairs nevaru paļauties uz savu ķermeni.



18. februāris: Ķegums - Rīgas HES - Ogre - Ķegums (70 km)



Nākamajā izbraucienā devos pēc divām dienām (18. februārī), un šoreiz faktiski tikai ar vienu mērķi - nevis skatu medīšanai, bet ķermeņa pārbaudes un treniņa nolūkiem. Tāpēc pat neņēmu līdzi lielo fotokameru, daži brauciena laikā uzņemtie skati tverti ar mobilo telefonu.

Šī diena bija jau daudz aukstāka - ap mīnus 11 grādiem, vējš bija neliels, tomēr bija. Pēc sajūtām šis bija aukstākais izbrauciens, kādā esmu devies. Visbiežāk gadās, ka braucot nosalst pēdas, plaukstas vai seja, bet šoreiz sals visvairāk "piedūra"... ciskām.

Braucu pa kreiso Daugavas krastu no Ķeguma līdz Rīgas HES, tad pa labo krastu atpakaļ. Kopā 70 kilometri, un šoreiz fiziskās izjūtas jau labākas - nogurums bija, taču jocīgais savārgums vismaz neuznāca. Nosalis gan biju tik krietni, ka pēc tam sēdos ne vien karstā vannā, bet arī sajutu vēlmi ieraut šņabi, uzkožot rupjmaizi ar speķi, sāli un sīpoliem. Šādā kombinācijā šņabis pat šķita itin garšīgs, bet kļūšana par dzērāju man tomēr aizvien nedraud, jo, kā ierasts, neilgi pēc tam atkal sāka pamatīgi sāpēt galva...


22. februāris: Ķegums - Skrīveri - Glāžšķūnis - Ķegums (80 km)



Pirmdiena, 22. februāris, bija pirmā īstā pavasara diena šogad. Laiks bija tik saulains, silts un patīkams (tiesa gan, arī "viltīgs", jo tieši pēc šī izbrauciena jau tajā pašā vakarā sajutu nelielas kakla sāpes), ka bija skaidrs - jābrauc. Taisīju loku no Ķeguma pa labo Daugavas krastu uz Skrīveriem, tad atpakaļ pa Kokneses-Tīnūžu šoseju (kopā tuvu pie 80 km).

Jāsaka, sniegotais laiks ir tas laiks, kad veloceliņi no nosacīta iepriecinājuma (nosacīta - jo arī vasarā pārvietošanās pa nepilnvērtīgi izprojektētiem un uzbūvētiem veloceliņiem ir visai kaitinoša traucējošās gājēju plūsmas dēļ) pārvēršas par apgrūtinājumu. Tā kā tos netīra, bet atstāj sniegu pieblietēšanai, pabraukt ar šaurāka tipa riepām pa tiem ir īstas mocības (un pat ar platākām riepām tā nav nekāda izprieca). Līdz ar to, lai tiktu cauri sniegainā šķīdoņa pilnajai Lielvārdei, aizgāja krietns laiciņš. Savukārt Skrīveros, kur veloceļu nav, vienā mierā varēju mīties cauri pilsētai pa centrālo ielu, un, tā kā arī mašīnu tur ir maz, tas bija daudz kaifīgāk. Skrīveru apkārtne (ceļš no Daugavpils šosejas līdz pilsētai) vispār ir Latvijas apstākļiem visai unikāla - iespaidīgi pakalni, ceļam no Daugavas piekrastes vedot strauji augšup Vidzemes augstienē.
Pavasaris bija burtiski gaisā jūtams. Laikam tāpēc kā "ausu tārps" nemitīgi uzmācās "Prāta vētras" "Plaukstas lieluma pavasaris", kam fonā skanēja Vakcinācijas biroja vadītājas Evas Juhņēvičas taisnošanās Aidim Tomsonam Latvijas Radio "Krustpunktos", ko klausījos caur mobilo telefonu radio interneta tiešraidē. Atpakaļceļā ieslēdzu mūziku, un tā caur pa 5 eiro standarta lielveikala plauktā nopirktajām austiņām skanēja tik kvalitatīvi, ka tas pat pārsteidza ("hallētu" skaņas efektu laikam deva pār ausīm uzmauktā cepure).

Atpakaļceļā saule kļuva mazliet blāvāka, sāka tīties dūmakā un gaisā jausties neliela deguma smaka - tas savukārt nepārsteidza, jo jau biju pamanījis Meteo.lv brīdinājumu par gaisa kvalitātes pazemināšanos. Kā saprotu, Rīgā tas bijis vēl izteiktāk. Ja rudens sākumā gaisu šādi bojāja Krievijas mežu ugunsgrēki, tad tagad dūmakainību radījis pašu piesārņojums, kuram siltā gaisa masu "kupols" neļauj izkliedēties.

1 komentārs:

  1. Kā vienmēr- superinteresanti apraksti, skaistas fotogrāfijas.Piedzīvojumu netrūkst - gan foršu, gan ne visai (savārgums pirmajā braucienā pēc pārtraukuma)

    AtbildētDzēst