Laikā, kad pasauli plosa koronavīrusa sērga un tālāki ceļojumi saistās gan ar lielāku risku, gan organizatoriskām grūtībām, maijā dzimušais un globālajos medijos atskaņas guvušais jēdziens “Baltijas burbulis” (ideja par trīs Baltijas valstu izveidotu drošu un brīvu iekšējās pārvietošanās telpu) nostiprināja pārliecību, ka šī vasara būs jāvelta pamatīgākai Lietuvas un Igaunijas (kā arī pašas Latvijas) neredzēto vietu iepazīšanai. Domāts - darīts. Lielākai brīvībai vēl nolemjam izīrēt par tādu kā askētiskākas versijas dzīvojamo treileri pārbūvētu kravas busiņu, tādējādi atmetot viesnīcu plānošanu un iepriekšēju rezervēšanu - un 12 dienu ceļojums uz Igaunijas ziemeļiem, Latgali un Lietuvas dienvidiem var sākties.

Majonēzes zaglis 

Ceļojums tika plānots tā, lai galvenokārt skartu vistālāk esošās Baltijas apskates pērles, kuras neaizsniegt nedēļas nogales izbraucienos. Igaunijā liela daļa aizraujošāko vietu tiešām arī koncentrēta pašos ziemeļos - klintis, ūdenskritumi, dižakmeņi... Tāpēc pirmajā dienā lielākoties tikai braucam - līdz pat Tallinai, kur, iepriekš pētot Google ielas skatus, nolūkota šķietami ērta vietiņa busa novietošanai un pirmajai nakšņošanai - stāvlaukums blakus Piritas krastmalai, Tallinas dziesmu svētku estrādes parkam. Kā jau tas mēdz gadīties, esošā realitāte atšķiras no vairākus gadus seniem “Street view” solījumiem - stāvlaukums izrādās labiekārtots, bet līdz ar to ne vien pārvērsts par maksas novietni, bet pievakarē arī aizvien pilns ar automašīnām. Nākas ripināt uz priekšu un pētīt citas iespējas. Gluži netālu atrodas cits “parkings” - šeit ir diezgan mierīgi, brīvas vietas ir, jūra arī aizvien blakus, vienīgi par brīvu arī šī vieta nav. Līdz ar to jāsaprot, kā par stāvvietu norēķināties, jo uz plakāta norādītā opcija sūtīt maksas SMS Igaunijas mobilo operatoru pieslēgumiem, mums, protams, neder. Taču igauņi, par laimi, attaisno savas e-nācijas ambīcijas - nedaudz pameklējot internetā, var atrast šādiem nolūkiem paredzētu ērtu aplikāciju “Pargi.ee”, kurā atliek tikai ievadīt bankas kartes numurus, norādīt konkrēto autostāvvietu (šķiet, ka iespējams izvēlēties jebkuru no Tallinas stāvvietām) un uzsākt/pārtraukt stāvēšanu, tiešsaistē sekojot līdzi iztērētajam naudas apjomam.

Novietojuši braucamo, dodamies vakarīgā vairāku kilometru pastaigā pa Piritas krastmalu uz centru, vecpilsētu. Piritas promenāde ir tiešām žilbinoša - salīdzināšanas “velniņš” atkal liek žēli nopūsties, pretstatot tai tuvāko Rīgas analogu, Spīķeru krastmalu. Piritas labiekārtotā krastmalas daļa ir ne tikai krietni garāka un ar dažādām atrakcijām piepildīta (kas īpaši piesaista mūsu mazo, tādējādi krietni paildzinot pastaigu), bet arī daudz “dzīvāka” - te cilvēku tiešām netrūkst (bet vienlaikus vietas pietiek visiem). Veloceliņš ir fiziski nodalīts gan no ielas, gan gājēju ietves, jaunieši un pieaugušie iet, skrien, skrituļo, brauc ar velo vai vienkārši laiskojas, bērni aktīvi izmēģina dažādus tiem paredzētos rotaļu rīkus. Tā izskatās aktīva, moderna pilsētvide.

Vecpilsētā, kurā jau būts ne reizi vien, galvenais mērķis šoreiz ir pabarot “kungu visaugstāko” un palaist dronu, lai iegūtu Tallinas aero panorāmas skatus pirms saulrieta. Restorānu atrodam kādā no šarmantajām Vectallinas cietokšņa ieliņām, ar terasi, kas iziet uz iekšpagalmu. Jau no paša maltītes sākuma mūs nemitīgi uzrauga un arvien vairāk pietuvojas kāds nelūgts viesis - kaiju tēviņš. Kad beidzot padodam šim kādu nelielu gaļas gabaliņu, ciemiņš acumirklī kļūst pavisam bezkaunīgs - sagrābj knābī majonēzes trauciņu un aizlido ar to lejup, zem krodziņa terases, kur uz bruģa sāk notiesāt laupījumu. Kad “mužiks” paēdis, izlaizīt atlikumus piesardzīgi dodas maigāka, sievišķīgāka paskata kaija, bet tēviņš jau atkal tuvojas mums, acīmredzot cierēdams uz vēl kaut ko. Kad par notikušo izstāstām oficiantei, viņa tikai bezpalīdzīgi pasmaida un nosaka, ka tas esot jau kārtējais kaiju nolaupītais majonēzes trauciņš - restorānam regulāri nākoties iepirkt jaunus. Mirkli ar kaijas laupīšanas "uzbrukumu" trāpījās arī nofilmēt:

Otrās dienas rīta pusē vēl padzīvojamies pa Tallinu - apskatām dziesmu svētku estrādi (kas šeit ir brīvi un bez maksas apmeklējama kā publiska parka daļa), kā arī izbraucam ar uz T1 iepirkšanās centra uzcelto panorāmas ratu. Tas par desmit eiro (pieaugušajam) apmēram piecpadsmit minūšu ilgumā piedāvā trīs apgriezienu ciklu, paverot interesantus skatus uz pilsētas centra panorāmas kopainu (seno baznīcu torņi un modernās augstceltnes vienā kompozīcijā), kā arī citiem Tallinas rajoniem. Ieteikums fotogrāfiem - bildēt caur vagoniņa sānu, nevis priekšas/aizmugures logiem, kur izmantots nekvalitatīvs, attēlu deformējošs stikls.

Pienācis laiks doties ārpus pilsētas - vispirms uz intriģējošo Rummu karjeru, par ko jau dažviet stāstīts arī Latvijas medijos. Ja vēl nesen šo vietu cilvēki apmeklēja nelegāli, tad tagad īpašnieki attapušies, ka ļaužu plūsmu var nostādīt uz tūrisma biznesa sliedēm - par četriem eiro teritoriju var apmeklēt oficiāli (pie ieejas uz rokas tiek uzlīmētas aproces gluži kā rokfestivālos).

Cilvēku te ir diezgan daudz, jo vieta tiešām unikāla. Pirmkārt, paši Rummu karjera kaļķakmens kalni izskatās stipri neparasti - tie ir izvagoti dziļām risām, mazliet atgādinot krokodilu muguras. Otrkārt, šiem uzkalniem blakus atrodas applūdusī karjera daļa - ūdenskrātuve, ko strauji izveidoja gruntsūdeņi, tiklīdz deviņdesmito gadu sākumā te tika atslēgta to izsūknēšanas sistēma. Ūdens ir patīkami zilganzaļā krāsā un visai dzidrs. Katrs te atrod sev piemērotāko dažādas bīstamības pakāpes izklaidi - daži nirst, daži peldās un lec ūdenī no virs tā palikušajām, neapplūdušajām celtņu konstrukcijām, bet citus, ieskaitot šo rindu autoru, vairāk interesē uzkāpšana grants kalnos, lai palūkotos uz vietu un tālāku apkārtni no pieklājīga augstuma. Jābrīnās gan, ka nav dzirdēti gadījumi par biežām traumām, jo to izdarīt nav nemaz tik vienkārši. Ja uzkāpt augšā ir samērā viegli, tad, kāpjot lejā, problēmas sagādā viens konkrēts takas sašaurinājums, kur īsti nav ne kur atsperties, ne pieturēties, mitrā un dubļainā grants ir slidena, bet aiz tās seko ap metru stāvs kritums. Nosisties te gluži nevarēs, taču izmežģīt vai salauzt kāju - mierīgi. Kaut kā “lēni un ar pīpēšanu” gan šo rindu autoram, gan citiem kāpējiem izdodas tikt lejā (par laimi, sieva un mazais nekāpa līdz galam augšā - kā viņus te izdotos nodabūt, tiešām grūti iztēloties). Lai gan daudzi šo misiju paveic pat ar pludmales iešļūcenēm, tomēr, pirms kāpt Rummu grants kalnos ieteicams uzvilkt piemērotus tūrisma zābakus ar pamatīgu protektoru, kā arī apģērbu, ko nav žēl saķellēt ar kaļķainas grants un dubļu kokteilīti. Katrā ziņā skats no kalniem ir kāpiena vērts, blakus esošā ūdenskrātuve te atklājas kā skaists ezers zaļu mežu krastos.

Nākamais dabas brīnums, kas atrodas pavisam netālu no Rummu karjera, ir iespaidīgais Keilas ūdenskritums - Igaunijas trešais jaudīgākais. Keilas ūdenskritumu ieteicams apstaigāt no abām upes pusēm, te izveidoti vairāki skatu punkti un katrā no tiem ūdenskritums izskatās visai atšķirīgi. Tepat blakus ir arī viena no skaistākajām Igaunijas neogotiskajām muižām - 1833. gadā uzbūvētā Keila-Joa muiža, ko var labi apskatīt no pretējā upes krasta.

Pašā vakarā, atceļā uz Tallinas pievārti, kur otrajām naktsmājām tomēr esam izvēlējušies labu pēdējā brīža viesu nama piedāvājumu, vēl gluži nejauši uzskrienam virsū brīnišķīgam skatu punktam uz jūru - no Tūrisalu klintīm. Pacēlums ir tik augsts, ka vieta pat atgādina Dingli klintis Maltas jūrmalā. Uz skatu vietu kā bites uz medu tieši šajā mirklī sabrauc arī daudz vietējo - saulriets virs jūras vilina zinātājus.

Turpinājums sekos...