Zemgale asociējas ar līdzenumiem, kas paver skatienam tālas, parasti lauksaimniecības zemju ainavas, taču dažās vietās šai tipiskajai plašajai, taču arī "plakanajai" ainavai pievienojas trešā dimensija - nelielu pauguru ieviestās augstuma izmaiņas. Kopā rodas rezultāts, kas pievilcības ziņā var pārspēt pat lielāko daļu no Latvijas augstieņu ceļmalu panorāmām. Viena no visizteiktākajām šādām vietām ir valsts vietējais autoceļš V1098 no Dobeles līdz Krimūnām.

Nieka 8 kilometrus garais ceļa posms nevar lepoties ar īpašiem interešu objektiem (izņemot varbūt vienīgi pie Dobeles robežas esošo "Rūķīšu tējas" ražotni), taču tas tiešām ir viens no ainaviskākajiem Latvijas ceļiem. Dažus kilometrus aiz Dobeles ceļa kreisajā pusē atklājas gandrīz neticami plaša un tāla, turklāt no paaugstināta skatpunta aplūkojama ainava, kurā mijas dažādu kultūru apstrādāti Zemgales lauki, viensētas un fonā arī koku un mežu puduri. Nesagatavotam vērotājam (kā man, pirmoreiz braucot šo maršrutu) tas var aizraut elpu.

Arī citādi šis ceļš ir ļoti piemērots velobraukšanai - lai gan no drošības viedokļa ceļa profils var šķist ne visai patīkams, jo tas ir šaurs (auto var knapi pabraukt velobraucējam garām, ja nevēlas šķērsot ceļa viduslīniju, kas vietām ir arī nepārtraukta), tomēr labā ziņa ir tā, ka automašīnu šeit ir maz. Ceļa segums ir kvalitatīvs, gluds, komfortabls pat šosejas velosipēdam. Braucot no minētās skatpunkta vietas, reljefa paaugstinājuma, gandrīz 3 kilometrus (līdz pat Krimūnām) ceļš ved lejup, ļaujot sasniegt stabilu ātrumu virs 40 kilometriem stundā, trenētam velosportistam droši vien vēl vairāk. Protams, jārēķinās, ka atpakaļceļā būs jāminas kalnup.

Kopumā Dobele-Krimūnas šoseja ir kā īsta dāvana šīs apkārtnes velobraucējiem (par ko tie, šķiet, gan nemaz nenojauš) - tā var kalpot gan kā Dobeles "svētdienas izbraucēju" maršruts (ģimenēm tomēr nebūtu ieteicams drošības apsvērumu dēļ), gan kā viens no (atmiņā noteikti paliekošiem!) posmiem garākās veloentuziastu ekskursijās.