Latvijā par Igauniju vienmēr pieņemts runāt pārākajā pakāpē - igauņiem labāks šis, igauņiem labāks tas. Spriest no malas, analizējot statistiku, ir viena lieta, bet vērts redzēt salīdzinājumu arī savām acīm un caur personīgo pieredzi. Nedēļu garš ceļojums pa mūsu ziemeļu kaimiņzemi, protams, nevar dot pilnvērtīgu priekšstatu, taču dažus ieskatus gan. Šajā aprakstā - mani 2017. gada augusta ceļojuma mozaīkas iespaidi gan par Igaunijas pilsētām, dabu, tūrisma objektiem, gan arī daži vērojumi par mūsu zemju sociāli ekonomiskajām līdzībām un atšķirībām.
Ieejas punkts mūsu lokveida braucienam cauri igauņu zemei ir bijušais Murati robežpunkts uz Rīgas-Pleskavas šosejas. Esam plānojuši sākt ar Igaunijas dienvidaustrumiem, virzoties uz ziemeļaustrumiem, tad ziemeļrietumiem, visbeidzot salām rietumos un atpakaļ uz Latviju.
 |
| Lielā Munameģa skatu tornis |
Pirmā lieta, kas pārsteidz, pat rada nelielu kultūršoku un tiešām liek nodomāt, ka, vismaz salīdzinot ar Latviju, esam nonākuši gluži vai Leiputrijā, ir Igaunijas lauku sētu stāvoklis. Tās ir daudz sakārtotākas un izskatās krietni turīgākas nekā Latvijā. Pat attālākos valsts reģionos neizdevās ieraudzīt gandrīz nevienu nolaistu lauku māju, par pussabrukušām un pamestām nemaz nerunājot. Droši vien, ka arī Igaunijā tādas kaut kur ir, taču, ja Latvijā liela daļa lauku viensētu prasās vismaz pēc kosmētiskā, ja ne kapitālā remonta, tad Igaunijā pārliecinošais vairākums šķiet nupat kā svaigi un kvalitatīvi atjaunotas, arī apkārtne sakopta.
Interesanti, ka igauņi ēku apdarē reizēm izmanto skandināviskus materiālus, šur tur redzami Zviedrijā iecienītie tumšsarkani krāsotie dēļi. Arī Igaunijā gan iedzīvotāju skaits, gan galvenās ekonomiskās aktivitātes taču koncentrējas lielajās pilsētās - kā viņiem izdevies panākt vienlaicīgi arī tik sakoptu lauku vidi? Varbūt šīs ēkas vienkārši ir turīgo pilsētnieku brīvdienu rezidences, nevis pamata dzīvesvietas? Par labu šim pieņēmumam runā tas, ka darbadienās Igaunijas lauku viensētas tiešām šķiet tukšas un klusas, arī aktīva lauksaimniecības darbība te nenotiek - atšķirībā no Zemgales, kur augustā izbraucot gandrīz uz jebkura ceļa ik pēc laiciņa nākas apdzīt kādu traktoru vai kombainu, Igaunijā visa ceļojuma laikā šāda nepieciešamība neradās ne reizi. Tātad pirmais secinājums visai paradoksāls - Igaunijā vērojama krietni mazāka lauksaimnieciskā aktivitāte, bet, par spīti tam, tur ir sakoptākas un atjaunotākas lauku viensētas.
Pirmais apskates objekts, jau laicīgi izziņots ar norādēm, drīz vien ir klāt - "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" Lāsmiņas sapņu galamērķis, Baltijas augstākais paugurs Munameģis. Tā virsotnē uzbūvēts mūrēts skatu tornis, kas ļauj izbaudīt tiešām labu panorāmu tālu pāri koku galotnēm. Ainavu neveido tikai vienmuļš mežs (Latvijā nez kāpēc reizēm tiek pieņemts, ka ir ļoti laba ideja uzbūvēt skatu torni meža vidū), tajā pa vidu ieaužas pa pļavai, un panorāmu atsvaidzina arī ap 15 km attālumā redzamā Veru pilsēta, kas tūrisma bukletos pati sevi dēvē par Dienvidaustrumigaunijas vārtiem.
Skats no Munameģa skatu torņa
|
 |
| Pakri bākas logs |
Munameģa skatu tornī gan saskaramies arī ar pirmo nepatīkamo Igaunijas iezīmi - dārdzību un "naudas kāšanu" (tieši tūrisma sfērā). Labi, 4 eiro par ieejas biļeti vēl būtu paciešami (lai gan Latvijā, izņemot "pārsālīto" Pēterbaznīcas torņa skatu platformu (9 eiro), šādas cenas skatu torņos nav, parasti tie vispār ir par brīvu, lai arī "Latvijas Valsts meži" sāk ieviest praksi tomēr iekasēt vismaz pa eiro). Taču kāpēc par šo pašu cenu vismaz viens no vecākiem nevarētu uzbraukt līdz skatu torņa augšai liftā ar mazuli rokās, bet par lifta izmantošanu jāmaksā vēl divi eiro klāt (lifta biļete maksā 6 eiro)?
Uzskrūvētās cenas mazliet bojā ceļojuma prieku arī citās Igaunijas tūrisma vietās - ieeja Tartu "AHHA" centrā (bez planetārija apmeklējuma) maksā 13 eiro no cilvēka, pat nomaļa un mazapmeklēta bāka uz Pakri pussalas stāvkrasta par uzkāpšanu tajā prasa 5 eiro...
No vienas puses, it kā jau pareiza ekonomiskā loģika - tūrisms lielā mērā ir eksporta pakalpojums, un lai jau valsts viesi maksā un ienes Igaunijas ekonomikā pēc iespējas vairāk "jaunas" naudiņas. No otras puses, tas var negatīvi ietekmēt Igaunijas tūrisma nozares konkurētspēju, īpaši, ja galvenā sauszemes robeža ir ar kaimiņiem, kur dzīvo mazāk maksātspējīga publika par pašiem igauņiem. Latvieši var nolemt, ka savureiz Igauniju apskatīt der, bet biežāk braukt labāk tomēr uz Lietuvu, kur viss ir krietni lētāks, sākot no ieejas biļetēm un beidzot ar viesnīcām un sabiedriskās ēdināšanas vietām.
Igauņi šādu domu gājienu acīmredzot cenšas novērst ar labāka servisa piedāvājumu, kā pie vienas no galvenajām tūrisma mērķauditorijām vēršoties tieši pie latviešiem - gandrīz visos galvenajos objektos informācija tiek izvietota arī latviešu valodā, "AHHA" centrā pat atsevišķi dokumentālo filmu seansi tiek izrādīti latviešu valodā ("un tikai latviešu valodā!" - kā pilnīgi bez akcenta mikrofonā uzsver paziņotāja). Un šķiet, ka šī pieeja tiešām attaisnojas - Igaunija ir latviešu tūristu pilna, gandrīz ikvienā vietā ik pa laikam blakus atskan mūsu valoda (Lietuvā tik izteikts "latvieši ir visur" efekts nav pamanāms).
Ja runājam par kopējo plaša patēriņa preču cenu līmeni, tad tas, par brīnumu, Igaunijā nebūt nav īpaši augstāks kā Latvijā, atsevišķās produktu grupās pat pretēji. "Šopingam" ceļojumā gan laiks pārāk tērēts netika, bet no tā, kas redzēts, pārtikas veikalos produktu cenas bija pilnīgi pieņemamas, kafija pat lētāka (vēl interesantāk, ka pat Helsinku lielveikalos tā maksāja mazāk nekā Latvijā!) un arī benzīns maksā apmēram tikpat, kas lika aizdomāties par trim lietām - 1) Cik labi ir igauņiem dzīvot pie apmēram tām pašām cenām ar par 1/3 augstāku vidējo algu; 2) Kāpēc Latvija, valsts ar Baltijā zemāko pārticības līmeni, vienlaicīgi kļūst par Baltijā dārgāko zemi (vismaz pārtikas produktu ziņā); 3) Cik labi strādā mūsu Konkurences padome?
 |
| Sangastes pils |
Veru pilsētiņa šoreiz kalpo tikai kā ceļojuma tranzīta posms - izbraucam tai cauri pa galveno ielu, kuru vietām remontē. Nerodas arī iespaids, ka te būtu kas īpašs ko redzēt, lai citreiz veltītu atsevišķu laiku pilsētas izpētei. Gar galveno ielu pārsvarā sarindojas veclaicīgas, bet ļoti parastas koka mājiņas, kurās pa vidu iemaldījusies pa kādai mērogā neatbilstošai padomju laika betona vai ķieģeļu ēkai. Veru arī kalpo kā pirmais indikators vēl kādai tendencei, kas apstiprinās arī ceļojuma turpmākā gaitā - Igaunijas mazpilsētas acīmredzot vēl nav tik vērienīgi izmantojušas Eiropas Savienības fondus, lai sakārtotu centrālās ielas, laukumus, skvērus; dažviet tas šobrīd vēl tikai notiek. Šajā ziņā tiešām var teikt - Latvija ir priekšā Igaunijai. Mūsu mazpilsētas kopumā ir atjaunotākas. Tas gan neattiecas uz galvaspilsētām - tur Tallina apsteigusi Rīgu.
Tālāk mūsu ceļš vijas uz Igaunijas tūrisma promocijas materiālos nepelnīti maz akcentēto, taču ļoti izskatīgo Sangastes pili, kas ir viena no iespaidīgākajām neogotikas stila celtnēm Baltijā. Uz Sangastes pili no tuvējā Sangastes ciema ved ļoti skaists asfalta ceļš - tā vienā malā stiepjas vairākus kilometrus gara ozolu rinda, blakus tai - velo un gājēju celiņš. Sangastes pils ir izpelnījusies arī "National Geographic" atzinību - tā ir viena no 21 Dienvidigaunijas vietām, pie kurām (saskaņoti, protams) izvietots žurnāla logo, dzeltenais taisnstūris. Atliek tikai minēt, kāpēc igauņu tūrisma mārketings šo pili gandrīz vai slēpj, bet efekts tam ir labs - varējām pastaigāties ap to teju lepnā vientulībā. Pili ir vērts apskatīt nesteidzoties, no visām pusēm - ik pa dažiem metriem paveras jauni, interesanti rakursi uz majestātisko ēku. Pilī iespējams arī doties iekšā, taču ēkas mani allaž vairāk interesējušas no ārpuses, nekā iekšpuses, un tā nu igauņu tūrisma industrijai šoreiz nācās palikt bez kārtējiem 10 (5+5) eiro.
Padsmit kilometrus uz ziemeļiem no Sangastes pils atrodas Pūhajerves ezers, ko paši igauņi dēvē par savas zemes skaistāko ezeru (ar šādu vērtējumu sastapos vairākos ezera aprakstos), jo tajā izvietojušās sešas salas. Ezers jau, protams, jauks, taču laikam igauņi, kuriem dieviņš visu atvēlēto salu kvotu izbārstījis jūrā, nav pieraduši pie salām ezeros - jo ko tad viņi teiktu par Ežezeru, kurā ir vairāk par 40 salām? Pūhajerves ezera ziemeļu krastā izvietota patīkama atpūtas bāze, kur var brīvi piekļūt ne vien basketbola un volejbola laukumiem, bet arī tenisa kortiem (kur Latvijā ir vieta, kur tenisu var uzspēlēt ne vien godmaņi, kargini un tamlīdzīgi izredzētie, bet arī "bauris parastais"?). Tiesa gan, orvelisma elpu mazliet uzvēdī it visur sastopamās novērošanas kameras, vispār Igaunijā novērošanas kameras un brīdinājumi par to esamību ar uzrakstu "videovalve" ir izvietotas diezgan blīvi. No vienas puses, it kā labi - lai sliktie nedara blēņas (cerams, ka šī sistēma vismaz darbojas tiešām efektīvi un iedzīvotāju labā - policija ir klāt uzreiz, kad kādam piesienas aizdomīgi tipi), no otras puses, ir sajūta, ka nemitīgi tiec novērots. Mūžīgā izvēle starp drošību un brīvību...
Pirmās Igaunijas naktsmājas mums ir Tartu pilsētas padomju laika mikrorajonā, hotelī ar nosaukumu "Starest". Nekāds "star" jau nav, istabiņa ir tāda, ka knapi var apgriezties (bet vismaz ar dušu un tualeti numurā), bet sienas - tādas, ka, ejot pa gaiteni, varēja skaidri dzirdēt, kā kāds pāris savā numuriņā ļoti aizrautīgi dara TO. Kārtējie ceļojumā manītie latvieši blakus skaidro notiekošo mazai meitenītei: "Cilvēki atpūšas!", vienlaikus brīnoties: "Bet kā to var darīt tik skaļi un atklāti!?"
Novietojuši mantas istabiņā un laimīgi izkļuvuši no tās, neiesprūstot, dodamies uz Tartu centru paēst vakariņas un pabaudīt pilsētas vakara gaisotni. Tā tiešām ir lieliska. Tartu ir pārsteidzoši dinamiska un vitāla, daudz dzīvīgāka, nekā šķietami pienāktos būt pilsētai ar 100 000 iedzīvotāju. Salīdzinājumam - tas ir apmēram Daugavpils vai Liepājas izmērs, bet ne Daugavpilī, ne Liepājā neko tādu ne tuvu nevar novērot, pat ne svētku laikā. Tartu vecpilsētas ieliņas ir pārpilnas ar cilvēkiem līdz vēlai naktij, neskaitāmas kafejnīcas un krodziņi ielu malās ir tik pieprasīti, ka tajos grūti atrast brīvu vietu, centrālajā laukumā notiek filmu festivāls, un lielpilsētas sajūtu vēl vairāk pastiprina lielais daudzums košo reklāmu ekrānu un izgaismoto uzrakstu, kas izvietoti uz Tartu centra modernajām ēkām (pēdējā desmitgadē blakus vecpilsētai te uzcelti vairāki modernie kvartāli ar birojiem, apartamentiem, veikaliem). Nudien - pat Rīgā grūti iztēloties vienuviet koncentrētu tik rosīgu areālu, kā Tartu centrālās ielas Rüütli tänav un Küüni tänav un rātslaukums (Raekoja plats). Kāds ir skaidrojums šim fenomenam? Acīmredzot viena no atbildēm varētu slēpties tūristu daudzumā - piemēram, 2015. gadā Tartu izdevies piesaistīt 188 000 tūristu, kas pārlaiž nakti viesnīcā (salīdzinājumam - Liepājā 2015. gadā šādu tūristu bijis tikai 68 000, Daugavpilī - 36 000).
Iebāzuši degunu te viena, te otra krodziņa pārcenotajā ēdienkartē, beigu beigās klusākā sānielā uzejam krievu restorānu "Vassilissa". Te ir gan mazliet pieņemamākas cenas, gan brīvi galdiņi, un, kā izrādās - arī gards ēdiens. Notiesāju tiešām kvalitatīvu Kijevas kotleti (līdz šim nemaz nezināju, kas tas īsti ir - izrādās, vistas filejas gaļas gabals ar grauzdiņiem apkārt un olu viducī) ar vārītiem-ceptiem kartupeļiem un, protams, kā tad bez alus. Pirms viesmīle bija pienākusi pie galdiņa, prātojām, diez kādā valodā mūs uzrunās - krieviski vai angliski? Izrādās, ka Igaunijā, vismaz Tartu reģionā, noklusējuma valoda arī "krievu restorānā" tomēr ir igauņu.
Tartu vecpilsētas ieliņas
|
Tartu "Manhetena" žilbina
|
Nākamā diena turpinās ar Tartu apskati no gaisa, citiem vārdiem, pilotējot dronu. Teorētiski to gan šeit nedrīkst darīt bez Igaunijas Civilās aviācijas administrācijas atļaujas, jo ap 10 km no Tartu centra ir lidosta. Jāatzīst, šoreiz izvēlējos klausīt nevis likuma burtam, bet gan likuma garam, un necēlu dronu daudz augstāk par tuvumā esošo moderno apartamentu augstceltni - ja tiešām tur nez kādā sakarā pagadītos kāda lidmašīna, kas virs Tartu centra lidotu tik zemu, tad drons jau nu būtu mazākais, par ko tai uztraukties. Mani ievēro kāda igauņu meitene, kas blakus iesildās skrējienam. Viņa pienāk, izjautā, bet, tiklīdz atklāju, ka ceļoju kopā ar ģimeni, uzreiz atvadās, sak, tad jau netraucēšot.
Tartu vecpilsēta no putna lidojuma
|
Pēc tam dodamies uz jau minēto "AHHA" centru, kur latviešu, šķiet, ir vairāk nekā jebkuras citas tautības pārstāvju. Tur ir, ko darīt - kamēr izmēģina visus rīkus, sākot no velosipēda uz tauvas un beidzot ar naglu gultu, paiet vairākas stundas. Visšokējošākā tomēr ir embriju anomāliju izstāde, kas redzama otrajā stāvā. Embrijs, slims ar ciklopiju, kas mazajam cilvēciņam izaudzējis tikai vienu aci pieres vidū, paliks atmiņā uz mūžu.
"AHHA" centrā uzpariktes papilnam
|
No Tartu ceļojuma maršruts ved uz Emajegi upes grīvu - šī upe, kas plūst cauri arī Tartu, ietek Peipusā un tās grīva ir neparasts dabas apvidus, kas pavasaros mēdz pārplūst, veidojot interesantu ūdens, pļavas, meža un purva miksli. Kad Tartu biju pirmoreiz (2011. gadā), pilsētā bija ārkārtīgi daudz odu, kas šķita neparasti urbānajai videi. Igauņi paskaidroja, ka par odiem atbildīga tieši Emajegi grīva, kas togad bija pārpurvojusies ar īpašu vērienu. Nezinu, vai Emajegi grīvā īpaši ir ko darīt kājāmgājējam - labākais veids, kā šo vietu apskatīt ir vai nu no gaisa, vai ar laivu (un stāvvietā tiešām visi pārējie auto bija pamatīgi apvidus džipi ar laivu piekabēm). Man šī bija dienas otrā drona palaišanas vieta, un skats no augšas atklājās varens. Odu te nebija, toties mazie, sāpīgi dzeļošie dunduri gan (bet interesanti, ka nekur Igaunijā nemanīju lielos dundurus, kas Latvijā un Lietuvā šogad nez kāpēc ārkārtīgi savairojušies).
Emajegi grīva ar Peipusa ezeru fonā
|
Nākamā pietura - Elistveres dzīvnieku parks. Tas ir omulīgs, jauks brīvdabas zoo, kura galvenā "zvaigzne" droši vien ir lācis, taču ne mazāk interesanti vērot aļņus, ziemeļbriežus, lūsi un citus dzīvniekus. Parkam piemīt arī īsta parka ainaviskās kvalitātes - koku audzes, celiņi ir stādīti pārdomāti. Un kā nu ne, jo senāk te bijis Elistveres muižas parks, tagad no muižas kompleksa vienuviet palikušas iekonservētas drupas.
Diena jau vakara pusē, bet priekšā vēl tāls ceļš, jo naktsmājas Narvā. Un vēl taču vajadzētu vismaz ieraudzīt Peipusu, kā arī paēst. Par laimi, abus izdodas izdarīt vienā vietā - tiesa gan, vēders tiek mierināts ar visai apšaubāmas kvalitātes grillburgeru (taču arī garšīgu soļanku) kādā kafejnīcā pie paša ezera Mustvē pilsētiņā, kur tikko paēduši kārtējie sastaptie latvieši. Peipuss - plašs kā jūra, ar majestātisku mieru pacieš diezgan stiprā vakara vēja draiskošanos. Tas debesjumā dzenā mākoņus, kuros atspīd no Igaunijas iekšzemes puses rietošās saules gaisma. Tepat arī negara promenāde, kas mazliet iestiepjas Peipusā, un, pa kuru izstaigājot līdz galam, var sajusties milzīgā ezera ieskauts.
Ceļš no Mustvē līdz Johvi ir braukšanai patīkams, jo satiksme, vismaz vakarpusē, ir ļoti reta. No Johvi līdz Narvai tā, protams, ir dzīvāka, šeit diezgan intensīvi pārvietojas arī kravas furgoni tranzītā no/uz Krieviju. Pati Narva sākumā atstāj diezgan nervozu iespaidu - lai gan ir jau nakts, pirms došanās uz viesnīcu vēl gribētos ieraudzīt un nofotografēt nakts izgaismojumā slavenāko pilsētas apskates objektu - Narvas cietoksni. Pieņēmums, ka tik lielu objektu kā izgaismotu cietoksni taču varēs viegli pamanīt arī naktī, izrādās kļūdains - sākam maldīties pa Narvas centra ielām kā akli dunduri, vienā brīdī priekšā nez kā uzrodas Igaunijas-Krievijas robežpostenis, un atmiņā jau uzpeld nesen redzētās amerikāņu komēdijas kadri, kur divi zāli sapīpējušies džeki, kas ceļoja pa Ameriku, lai paspētu uz viena džeka sievas dzemdībām, netīšām iebrauca joslā, kas neatgriezeniski veda uz Meksikas robežkontroles punktu... Lieki teikt, ka filmā tas viņiem beidzās ar lielām nepatikšanām un ēverģēlībām. Par laimi, dzīve tomēr nav filma, un Narvā bija iespējams pēdējā brīdī nogriezties garām robežpunktam, lai nebūtu jāskaidrojas ar robežsargiem, ka "mēs jau nemaz te negribējām braukt". Izrādās, ka Narvas cietoksnis ir tieši blakus šim robežpunktam. Paspēju ieiet pagalmā un uzņemt dažus kadrus no statīva, kad pienāk apsargs un saka, ka teritorija tūlīt tikšot slēgta.
Narvā paliekam "Narva Hotell", un, kā jau Igaunijas nomalē, šeit gandrīz par to pašu cenu (45 eiro pret Tartu 40) tiek piedāvāts daudz kvalitatīvāks pakalpojums - numurs ir plašs, ērts, patīkams, arī viesnīca kopumā atstāj solīdu iespaidu. Sākumā gan šķiet, ka pie tās nav, kur novietot mašīnu, jo visas stāvvietas priekšā ir aizņemtas, taču izrādās, ka jāpabrauc tikai ap ēkas stūri, pagalmā, un tur vietas, cik uziet.
Nākamajā dienā Narvā kopumā ilgi neuzkavējamies, jo ir iespaids, ka bez cietokšņa te vairāk īsti arī nav, ko redzēt. Arī pati pilsēta joprojām kā deviņdesmitajos, ielas neatjaunotas (tiesa gan, lielā ienākošā maģistrāle šobrīd tiek renovēta), ēkas nolaistas. Ja Narvas ekvivalents Latvijā daudzējādā ziņā ir Daugavpils, tad Daugavpils pilsētvides sakārtotības ziņā ir krietni attīstītāka.
Vienu lietu Narvā gan tomēr vēlos izdarīt - palaist dronu vietā, no kuras labi būtu pārredzams Narvas cietoksnis un tam pretī, Narvas upes otrā krastā stāvošais Ivangorodas cietoksnis. Šāda vieta atrodas tieši blakus viesnīcai - izrādās, tur izbūvēta skatu platforma, no kuras abi cietokšņi labi redzami (eh, kāpēc es to nezināju naktī!). Šķiet, Eiropā tiešām nav otras vietas, kur tik uzskatāmi un simboliski, kā divi cietokšņi viens otram pretī stāvētu NATO un Krievija. Arī tāpēc, palaižot drona rotorus, pakrūtē mazliet kņud - lai gan nezinu, ka šobrīd pārkāptu kādu likumu, taču pavisam iespējams, ka tik tuvu robežpunktam arī pastāv kāda "no fly" zona. Neviens igauņu policists tomēr pēc manis nebrauc un arī no Krievijas puses šāvieni drona virzienā raidīti netiek :), tā nu, pie aero bildēm tikuši, dodamies tālāk, atpakaļ valsts iekšienē, lai šturmētu Ziemeļigaunijas piekrastes dabas valdzinājumus.
Narvas un Ivangorodas cietokšņi. Pa kreisi - Igaunija, pa labi - Krievija
|
Pirms tiem vēl piestājam padomju laikā slepenajā Sillamē pilsētā (šeit tika bagātināts urāns), kas būvēta kā staļiniskās arhitektūras idille. Pilsētas centrs gan ir viss vienos remontos, tāpēc pilsētvides baudījums ir ļoti apgrūtināts. Savs šarms Sillamē piemīt, īpaši dēļ galvenās promenādes, kas iziet tieši uz jūru. Te var piestāt un pastaigāt, bet - tad, kad remonti būs pabeigti.
Sillamē - staļinisma pilsētbūvniecības paraugs
|
Ziemeļigaunijas piekrastes iepazīšana turpinās ar Toila-Oru parku. Pašu Oru pils parku gan nav uzreiz tik viegli atrast, tāpēc sākumā iemaldāmies vācu karavīru kapos, taču arī tā ir interesanta pieredze - retiem kokiem apstādītajā, saules izspīdētajā kapsētā, kur laiku pa laikam izvietoti gaiši granīta krusti, un turpat šalc aiz kapsētas malas krūmiem pārdesmit metrus lejpus esošais Somu jūras līcis, rodas mazliet hipnotiska, tāda kā mūžības sajūta. Oru pils parkā trīsdesmitajos gados bija Igaunijas prezidenta vasaras rezidence, taču pašu pili 2. pasaules kara laikā nopostīja padomju aviācija. Tagad palicis itin glauns parks, kura galvenā oriģinalitāte un pievienotā vērtība, protams, ir blakus esošā un vienā parka malā redzamā jūra. Atpakaļceļā no parka mūs vēl "apstrādā" jaunās igauņu komersantes - trīs mazas meitenītes, kas piedāvā nopirkt ziepju gabaliņus. Nu kā tu atteiksies.
Sakas-Ontikas-Toilas kaļķakmens klints stāvkrasts ir viena no Igaunijas dabas neparastākajām un Baltijas kontekstā unikālākajām vietām, bet smaragds tā kronī - Valastes ūdenskritums, kas ar saviem 24 metriem ir Baltijā augstākais un kuru par ūdenskritumu, neriskējot izsaukt smieklu vētru, iespējams, varētu nosaukt arī paziņām no Dienvidamerikas. Un te nu gan - kauns, fui un pē igauņu tūrisma industrijai, ka skatu platforma pie ūdenskrituma nav atjaunota un pieejama. 1997. gadā būvētā platforma savu laiku nokalpojusi un kļuvusi bīstama cilvēkiem, tāpēc slēgta, līdz ar to, lai apskatītu ūdenskritumu kaut no šaura sānu leņķa, drosmīgākie var balansēt uz klints malas, bet pārējiem nākas samierināties, Igaunijas dabas lepnumu tā arī neieraugot. Saprotams, ka uz bīstamas platformas tūristus nevar laist, taču, tiklīdz tika konstatēts, ka vecā platforma būs jāslēdz, uzreiz bija jāorganizē jaunas būvniecība, taču patlaban nekas neliecina, ka vispār kas tāds tiek plānots (platforma ir slēgta jau kopš 2013. gada!). Visa ceļojuma laikā tieši Valastes ūdenskrituma skatu platformas liktenis visvairāk lika saprast, ka arī igauņi ir tikai cilvēki, un arī viņiem nav sveša nolaidība un neizdarība.
Valastes ūdenskritumu iespējams apskatīt tikai šaurā leņķī no sāna, balansējot uz klints malas
|
Valastes ūdenskritums pretskatā
|
Valastes ūdenskritums un Ontikas klints no augšas, kopskatā ar jūras krastu
|
 |
| Valastes ūdenskrituma apakšējā daļa |
Pats ūdenskritums, protams, lielisks (īpaši latvieša acīm, kas pieradušas par ūdenskritumiem uzlūkot dažādas vienmetrīgas rumbiņas). Vasaras periodā ūdens strūkliņa gan ir pavāja, tāpēc lielāku prieku sagādā klints dažādo krāsu slāņu pētīšana (ūdenskritumu noteikti esot jāapskata ziemas sala laikā, kad tas sasalis lāstekās, kā arī agrā pavasarī, kad ūdens teka ir krietni jaudīgāka).
Valastes ūdenskrituma pretskatu izdevās uzņemt vismaz ar drona palīdzību, tāpat kā paša stāvkrasta kopskatu, jo, šķiet, ka vienīgais veids kā apskatīt stāvkrastu no lejas, būtu daudzu kilometru garš pārgājiens no vietas, kur jūra vēl pieejama. Stāvkrasta pamatne ir apaugusi ar faktiski neskartu mežu, kura galotnes pat īsti neaizsniedzas līdz krasta augšmalai. Interesants skats.
Vēl viena neparasta vieta tiek uzieta gluži nejauši, tuvāk Sakai - nesekmīgi meklējot vietu, kur varētu noiet uz stāvkrasta pamatni, aizeju līdz tādam kā "kanjonam" - stāvkrasts vienā vietā tiek pāršķelts ar stāvu ieleju. Jāpiebilst, ka uz šo vietu, kas, par spīti savam neparastumam, acīmredzot netiek uzskatīta par tūrisma objektu, neved nekādas norādes, tikai sākotnēji - bedrains asfalta, beigās - šaurs, izdangāts un līkumains grants seguma celiņš.
Neparastais "kanjons" Ontikas klintī Sakas apkārtnē
|
Turpinot ceļu Tallinas virzienā, jāpiestāj pie Kivioli slavenā pelnu kalna - viens no apkārtnē dominējošās rūpniecības - degslānekļa raktuvju - izdedžu kalniem, kas laika gaitā apaudzis ar zāli, kokiem un krūmiem un uz kura tagad ierīkota kalnu slēpošanas trase. Ja grib nokļūt kalna virsotnē vasarā, vienīgā ieejas maksa ir ceļinieka sviedri, jo kalns piedāvā diezgan stāvu un pagrūtu kāpienu, taču balvā sniedz tiešām plašu un interesantu skatu uz apkārtni pārdesmit kilometru rādiusā. Tepat tuvumā redzamas darbojošās raktuves un depresīvā Kivioli pilsētiņa, kurā ir nokvēpušas un drūmas padomju laika blokmājas. Uz ziemeļiem var saskatīt jūru, ziemeļaustrumiem - citus izdedžu kalnus tuvāk degslānekļa industrijas galvaspilsētai Kohtla-Jarvei.
Skats no Kivioli izdedžu kalna
|
Skats no Kivioli izdedžu kalna
|
Ziemā te ir kalnu slēpošanas nobrauciena trase
|
Skats no Kivioli izdedžu kalna uz citu izdedžu kalnu Kohtla-Jarves tuvumā
|
Vēl pirms Tallinas pārvaru kārdinājumu turpināt traukties uz galvaspilsētu pa ātro 2+2 šoseju un izmetam līkumu caur Lahemā nacionālo parku. Viena no šī dabas apvidus īpašajām iezīmēm ir lielais laukakmeņu daudzums, kas te uzkrājušies no ledāja laikiem. Ir pavisam konkrēts mērķis - atrast, pēc fotogrāfijām spriežot, milzīgo un ar izteiksmīgu formu apveltīto Jaani-Tooma dižakmeni. Šķietami vienkāršais uzdevums gan izrādās negaidīti sarežģīts, gandrīz neizpildāms. Un te diemžēl jāturpina mest akmeņus Igaunijas tūrisma industrijas dārziņā, kas būs kļuvis ne mazāk akmeņains kā Lahemā nacionālais parks. Jaani-Tooma dižakmens atrašana ir Šerloka Holmsa cienīgs uzdevums, jo vienīgā norāde, kas no lielā ceļa rāda virzienu uz akmens atrašanās vietu, ir miniatūrs, vecs un pelēks koka stabiņš ar tikko samanāmu uzrakstu - tādu būt neiespējami pamanīt, pat braucot ar skrejriteni, kur nu vēl automašīnā. Atmetot cerības, ka akmens būs ieraugāms no ceļa, vai, ka uz to vedīs pamanāmas norādes, slēdzam iekšā navigāciju, taču tā mūs ieved kādas privātsaimniecības iebraucamajā ceļā. Igauņu saimnieks, jau uzreiz saprazdams, kas par lietu (acīmredzot, ne mēs pirmie šeit iemaldījušies akmens meklētāji), laipni izstāsta ceļu, un, sekojot viņa norādēm, nonākam līdz minētajai nepamanāmajai norādītei. Taču arī ar to prieki vēl nebeidzas - šajā vietā izkaisīti vairāki lieli akmeņi, un, ieraudzījuši pļavā pa kreisi kādu itin brangu dižakmeni, nospriežam, ka tas jau laikam būs īstais. Vilšanās sajūta tomēr neliek mieru - šķiet, ka pirms tam attēlos redzētais akmens tomēr bija krietni lielāks, arī forma neizskatās tāda pati, un - vai tiešām kopš norādes jau noieti paredzētie 500 metri? Izmēģinu doties pa celiņu vēl uz priekšu, kur sākotnēji atturēja iet atkal saredzamo privātmāju tuvums. Izrādās, ka šeit tas arī ir - daudz lielāks par "viltvārdi", vismaz trīs vai četru cilvēku augumu augstumā, zibens pāršķelts. Iespaidīgs dabas veidojums, vien žēl, ka bija nepieciešams tik ilgi maldīties, lai to atrastu.
Tallina šoreiz nav ceļojuma apskates objekts pati par sevi, taču šeit paliekam uz divām naktīm, lai nākamajā dienā ar prāmi dotos uz Helsinkiem (par Somijas galvaspilsētu sekos atsevišķs apraksts).
Igaunijas ceļojums turpinās ar došanos no Tallinas uz dienvidrietumiem, Pakri pussalas stāvkrastu. Šis stāvkrasts, atšķirībā no Toilas-Ontikas stāvkrasta, nav apaudzis ar veģetāciju, te atklājas "kailas" klintis. Vienlaikus Pakri stāvkrasts ir arī nestabilāks - tas burtiski blāķiem gāžas jūrā un ceļmalā izvietotas zīmes, kas brīdina, ka atrašanās šeit ir bīstama dzīvībai. Pakri pussalas ainavu krāšņo arī netālu esošais vēja ģeneratoru parks.
Pakri pussala un stāvkrasts
|
Pakri pussalas stāvkrasts un Pakri bāka
|
Skats no Pakri stāvkrasta malas
|
Pēc Pakri pussalas pienācis laiks vienai no izslavētajām Igaunijas mazpilsētām - Hāpsalu. Hāpsalu kopumā atgādina Cēsis - šeit ir izteiksmīgas pilsdrupas un arī vēsturiskā centra arhitektūra šķiet līdzīga, tajā mijas mazstāvu koka un mūra ēciņas. Atšķirība vien tā, ka Hāpsalu šarmā iztrūkst pakalnu, toties ir jūra. Hāpsalu esam uztrāpījuši tieši pilsētas svētku (kā arī negaisa) laikā, kas no vietas vizuālās iepazīšanas un pilsētvides fotografēšanas viedokļa gan nav tas labākais variants - ielas ir pilnas ar tirgotāju plēvju būdiņām, pat pilsdrupu iekšpagalmā sabraukuši busiņi un sanesti dažādi materiāli... Hāpsalu noteikti būs jāapmeklē vēl, lai pilnīgāk izjustu šīs vietas burvību.
Hāpsalu pils drupas pēc tam, kad Photoshop sētnieks izslaucījis iekšpagalmu
|
Pa ceļam no Hāpsalu uz Virtsu vēl izdodas ieraudzīt "ideālo varavīksni", gluži kā no bērnībā redzētā žurnāla "Liesma" lappuses - vakara saules gaismā, uz draudīgu, tumši zilpelēku debesu fona, augusta pļavu dzeltenīgo toņu harmonijā, kompozīcijā ar ceļu. Šī ainava man iespiedusies dvēselē kā ceļojumu simbolizējoša ikona, kas sauc doties ceļā, atklāt jaunas vietas...
Varavīksne, tālēs vilinošā... Ja ieskatās, var saredzēt arī krītošas lietus lāses
|
Ja par ceļiem, tad, salīdzinot ar Latviju, Igaunijā ir jūtami lielāks asfaltēto ceļu īpatsvars, kas, protams, ir ērti. Tiesa gan, paša asfalta seguma kvalitāte ne vienmēr ir "uz ūsiņu", taču arī dramatiskus piemērus negadījās redzēt. Interesanti, ka igauņi ātruma ierobežošanai neizmanto "gulošos policistus", kā Lietuvā - tur, iebraucot un izbraucot no jebkura mazākā ciematiņa, tevi sagaida kārtējais ātrumvalnis. Ilgāka ceļojuma laikā tas paspēj pamatīgi "piegriezties". Igauņi izlīdzas ar citu, autovadītājiem draudzīgu metodi - papildus ceļazīmei ar atļauto ātrumu, pēc brīža seko šīs zīmes atainojums uz asfalta (uzkrāsots aplis ar atļautā ātruma ciparu vidū). Tas nostrādā - vismaz man šāds ātruma ierobežojuma atainojums ikreiz radīja vēlmi vēlreiz uzspiest bremžu pedālim, ja ar pirmo ceļazīmi ātrums vēl nebija samazināts tieši līdz atļautajam. Interesanti, ka visā Igaunijas brauciena laikā nekur nemanīju arī dežurējam ceļu policistus - tas igauņiem kopīgs ar lietuviešiem. Kopumā var secināt, ka Latvijā ar ātruma pārkāpējiem cīnās administratīvi visvairāk resursus patērējošā veidā - ar reālu ceļu policistu patruļām un sodīšanu, Lietuvā tikmēr maksimāli saliek fiziskas barjeras, bet Igaunijā visbrīvāk un demokrātiskāk - vienkārši uzkrāsojot papildus brīdinājuma zīmes uz ceļa. Un Igaunijā ceļa negadījumu skaits ir mazāks nekā Latvijā un Lietuvā. Šķiet, tas arī daudz izsaka par valsts iedzīvotāju mentalitāti - igauņi acīmredzot var atļauties iztikt gan bez "stāvošajiem", gan "gulošajiem" policistiem, jo cilvēki kopumā ir likumpaklausīgāki, brauc prātīgāk. Tāds iespaids arī radās, braucot. Protams, bija daži izņēmumi, bet kopumā satiksme Igaunijā šķiet harmoniskāka - nav tik daudz ne to, kuri ar 110 un vairāk kilometriem stundā "skrien dzēst ugunsgrēkus", un interesanti, ka arī ne to, kuri ar 70-80 kilometriem stundā mēģina iztēloties sevi bruņurupuča ādā. Vispārējais pieņemtais braukšanas ātrums uz Igaunijas ceļiem ir ap 100 km/h, un ar šādu ātrumu vari braukt, īpaši neapdzenot un netiekot apdzīts.
Ainavisks Igaunijas lauku ceļš
|
No Virtsu kursē prāmis uz Muhu salu, kas tālāk ar vairākus kilometrus garu, uz uzbēruma uzceltu tiltu ir savienota ar Sāmsalu. Biļetes uz prāmi var iegādāties gan iepriekš internetā, gan arī piebraucot pie "regulārās" joslas kases. Mašīnas stāv "dzīvajā rindā", taču prāmis ir ietilpīgs, un, pat ja esi rindas pašā galā, visticamāk, uz kuģa tiksi. Jāpiebilst, ka nevajag sabīties no tā, ja, apskatoties interneta lapā, secini, ka visas biļetes uz visiem dienas reisiem jau izpārdotas - tās ir tikai tiešsaistes tirdzniecībai rezervētās biļetes, bet pārējās joprojām var nopirkt uz vietas. Kad kārtējais prāmis atved atbraucējus uz Muhu salu, no kuģa nobraukusī auto armāda garā kolonnā šaujas cauri Muhu un Sāremā salām pa galveno šoseju, kas ved līdz 70 kilometrus tālajai Kuresārei. Kāda daļa, protams, atbirst, nogriežoties uz kādām citām salas apdzīvotajām vietām, bet liela daļa dodas līdz pat Sāmsalas galvaspilsētai, kurā dzīvo 13 000 iedzīvotāju. Turp dodamies arī mēs, jo Kuresārē rezervēts "Staadioni hotel" (56 eiro).
Gaidot prāmi uz Muhu salu
|
Ceļojuma pēdējā diena pārsvarā tiek pavadīta, apskatot Kuresāri. Šī pilsētiņa tiešām ir ilgu un nesteidzīgu pastaigu vērta. Jau Kuresāres cietokšņa un pils apskatei un fotografēšanai no visām pusēm (kā arī no gaisa) paiet kādas divas stundas. Nudien grūti pateikt, kas īsti tas ir - vai celtnes perfektās proporcijas, kuras, nebūdams arhitekts, neprotu matemātiski izanalizēt, taču Kuresāres pils tiešām izskatās harmoniski no visdažādākajiem rakursiem, uzdvešot ko tādu, ko iztēlē varētu dēvēt par "autentisku viduslaiku gaisotni". Cietokšņa mūri, tiem apkārt esošais kanāls un pils ieejas vārtu pusē tā malā uzceltās šarmantās koka villas vēl vairāk pastiprina vietas skaistumu. Savukārt pati Kuresāre šķiet vismaz tikpat labi saglabāta, senatnīga un pievilcīga kā Hāpsalu. Staigājot pa tās ieliņām, iespējams uzdurties patiesi gleznainām vēsturiskas mazpilsētas kompozīcijām.
Blakus Kuresāres pils cietokšņa kanālam ir vairākas skaistas koka villas
|
Kuresāres cietokšņa komplekss no augšas
|
Atpakaļceļā uz prāmi, kas vedīs atpakaļ uz kontinentu, protams, nevar nepiestāt vietā, kas esot unikāla pat visas Eirāzijas mērogā - pirmā vieta Eiropā, kurai ir zinātniski apstiprināta kosmiska izcelsme. Tas, protams, ir Kāli meteorīta krāteris - ieapaļš krāteris ar piltuvveida malām, kura centrā izveidojies dīķis. Vieta interesanta ne vien savas izcelsmes dēļ, tai piemīt arī ainaviska kvalitāte, un, pa krātera augšmalu apejot apli tam apkārt, rosina uz dažādām neparastām pārdomām. Piemēram, diez kāda būtu iespējamība, ka tieši šajā vietā vēlreiz iekrīt apmēram tikpat liela izmēra meteorīts? Portālu izklaides ziņu sadaļā folklorizējušies "zinātnieki" taču nereti nāk klajā ar vēl mazāk jēdzīgiem atklājumiem, te nu viņiem būtu darbiņš nopietnākiem aprēķiniem. Droši vien, ka šāda sakritība būtu daudz mazāk iespējama, nekā tā, ko pašam gadījās pieredzēt pie krātera - pirmo reizi sagadījās tā, ka doma palaist dronu virs kādas vietas vienā un tajā pašā laikā ienākusi prātā vēl kādam aero foto entuziastam, kurš drona pilotēšanai bija noskatījis to pašu mauriņu. Nācās saskaņot lidojumu maršrutus, lai izvairītos no sadursmes.
Kāli meteorīta krāteris no augšas
|
Nedēļu ilgais ceļojums sniedza atziņu, ka Igaunija dabas ziņā ir Baltijas valstu oriģinālākā māsa. Ja Latvijas un Lietuvas daba ir ļoti līdzīga, tad Igaunijā var atrast arī ko atšķirīgāku. Citur Baltijā nav tik iespaidīgu stāvkrastu vai ūdenskritumu, ne arī tik plašu ezeru, un jo īpaši šī zeme ir aplaimota ar visdažādākajiem akmeņiem - gan no kosmosa kritušiem (Kāli nav vienīgais meteorīta krāteris Igaunijā!), gan no Skandināvijas uz ledāja muguras atšļūkušiem, kuri mūsu dižakmeņiem liek izskatīties pēc zīdaiņiem. Tāpat Igaunijā rodamas dažas no Baltijas skaistākajām un autentiskākajām vecpilsētām (šeit jau minētajai Kuresārei un Hāpsalu, protams, jāpieskaita arī Tallinas izcilā vecpilsēta, un, lai gan ne tik senatnīgi, skaisti ir arī Tartu un Pērnavas vēsturiskie centri). Lai aptvertu visu svarīgāko, ko Igaunijā būtu vērts redzēt, būtu jāveic vēl vismaz pāris šādi nedēļu gari braucieni, jo šajā reizē laika trūkuma dēļ "aiz kadra" palika gan divmetrīgie skudru pūžņi Padakerves rezervātā, gan Piusas smilšu alas, gan Taevaskoda klinšu atsegumi, gan Rakvere un tās viduslaiku pils, Viljandi pilsēta, Sāmsalas dzirnavas, Pangas stāvkrasts, neskaitāmi skatu torņi, dabas parki un daudzi citi objekti (protams, arī Jegalas ūdenskritums, kuru gadījies apmeklēt jau iepriekš).
Tāpat ceļojums lika saprast, ka, kā jau jebkurā mītā, arī tajā, ka Igaunija attīstības ziņā it visur mums ir priekšā, ir sava daļa patiesības un sava daļa mīta. Protams, ir lietas, kur mūsu ziemeļu kaimiņi progresējuši straujāk, taču ir arī aspekti, pēc kuriem dzīve Latvijā vērtējama kā kvalitatīvāka, un kopumā būtu pārspīlēti teikt, ka Igaunija jau ir "attīstītā Eiropa" iepretim "nabaga postpadomju Latvijai". Vismaz vēl ne šobrīd.
Pārsteigums Kuresāres-Kuivastu šosejas malā, rozā krāsots nokaltis koks zaļojošas ozolu audzes vidū
|
IGAUNIJAS FOTO GALERIJA | ESTONIA PHOTO GALLERY
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru