Ceļojuma trešā diena sākas maniem standartiem agri - apartaments jāatstāj jau 9.30, tāpēc esmu augšā ap astoņiem. Šāda disciplīna ceļojumā būtu svētīga, lai redzētu un piedzīvotu iespējami vairāk, vienīgā nelaime šajā rītā ir tā, ka priekšpusdienā Prāgā ik pa brīdim līņā lietutiņš, ir arī visai pavēss, un, tā kā man nav vēlēšanās ne pašam salīt, ne piedzīt velosipēdu ar mitrumu un netīrumiem, pāris stundas jācenšas vienkārši “nosist” zem kādas pajumtes.  

Brokastīs uzcepu ledusskapī atrastās, acīmredzot iepriekšējā dzīvokļa viesa atstātās trīs olas (lielveikalos parasti nav iespējams atrast tūristam piemērotu 3-4 olu iepakojumu, tā nu arī šis bija pircis sešpaku), piekožot klāt maizi un piedzerot šķīstošo kafiju. Pēc tam dodos laukā un sāku klimst apkārt pa tuvējo mikrorajonu. Uznākot lietum, kādas daudzdzīvokļu mājas zaļajā zonā atrodas gan pietiekami bieza koku lapotne, gan arī soliņš tieši zem tās. Tur pavadu kādu pusstundu, dzerot tēju no termosa, piekožot autobusa braucienā vēl neiztērētās uzkodu rezerves, pētot dienas meteoroloģiskās prognozes Prāgai un, kad tas viss izdarīts, vienkārši meditatīvi vēroju mēreni līņājošo lietu, ūdens lāšu pilēšanā čabošo izkaltušo zāli, nelielajā vējā lapas trīsinošos papeļu kokus. Mans ceļotāja dzinējs šobrīd ir izslēgts, esmu spiests palikt uz vietas un gaidīt, bet tas ļauj dziļāk iegrimt mirklī. Jau zinu, ka šis it kā pavisam necilais skats paliks kā viens no ceļojuma nezūdošajiem atmiņu fragmentiem.

Tad lietus mitējas, uzspīd saule, kļūst siltāks, mitrais asfalts sāk apžūt un es varu doties Prāgas urbānajā pētniecībā. Mans ceļš atkal ved pa ērtajām velojoslām (kuras ir arī uz lielajām iekšpilsētas maģistrāļu tipa šosejām) cauri pilsētas dienvidu rajoniem uz kādu vietu, kas, kartē pētot, šķiet kā iespējama skatu vieta vai vismaz piemērots punkts drona palaišanai. Šī vieta, kā izrādās, atrodas aiz Čehijas televīzijas ēku kompleksa, tepat netālu ir arī Prāgas moderno augstceltņu kvartāls. Dabiska skatu punkta gan te nav, jo visa uzkalna mala aizaugusi ar krūmiem un brikšņiem. Taču pacelt dronu un iegūt dažas neparastākas perspektīvas šeit var bez grūtībām.  

Tālāk maršruts vijas cauri omulīgiem dzīvojamiem rajoniem, līdz nonāk pie Prāgas Kongresu centra. Mans mērķis ir skaidrs - jau iepriekšējā dienā noskatītais Nusles gaisa tilts, kas autošoseju ved tieši pāri… Prāgas perimetrālās apbūves kvartāliem!

 

Nudien nesaprotu, kāpēc šī vieta nav pieminēta pat ne tā saucamajos “hidden gems” (paslēpto dārgumu) vai “off the beaten track” (ārpus ierasto taku), “unseen Prague” (neredzētās Prāgas) un tamlīdzīgos sarakstos, jo skati un izjūtas, ko šeit var iegūt, ir visai nesalīdzināmi ar jebkuru citu skatu punktu, kur esmu bijis.

 

Tās unikalitāti veido dinamiskums, skatu perspektīvu mainība. Būtībā, ejot uz priekšu pa tiltu un vērojot ēku jumtus, ielas, iekšpagalmus zem tā, tu vari sajusties kā putns, kurš pārlido pilsētu. Pārejot tilta otrā pusē, perspektīva ir atšķirīga - tur pilsēta pamazām uzkāpj kalnā, kas sniedz atkal cita veida fotogēniskas kompozīcijas. Ikvienam, kurš apmeklē Prāgu, tiešām iesaku apmeklēt šo tiltu - pat ja neaizraujaties ar fotografēšanu, gūsit gan interesantus iespaidus, gan labu priekšstatu par šīs pilsētas daļas telpisko struktūru.

Nenogurstoši spaidu fotoaparāta pogu, iztērējot vismaz kādu pustūkstoti kadru, pat nepamanīdams, kā no dienvidrietumu puses man pietuvojies atkal nākamais draudīgi tumšais mākonis, kas sola lietu. Atliek lēkt velorumaka mugurā un steigties uz priekšu, centra virzienā, cerot izvairīties no debesu asarām. Plāns izdodas - pāris kilometrus tālāk, centrā pilsētu skar tikai mākoņa pati mala, uzpilinot vien burtiski pāris lāses.

Mans nākamais mērķis ir Petrīnas kalna parks kreisajā Vltavas krastā, kas sola vairākas iespaidīgas skatu vietas uz pašu Prāgas centru, vecpilsētu un tiltiem. Lai tiktu līdz parkam, ir jāiespringst uz pirmo vērā ņemamo ceļojuma kāpumu - apmēram 130 augstummetriem dažu kilometru distancē. “Uzkačājies” līdz vienai no pirmajām parka skatu platformām, apsēžos tur uz soliņa. Mākoņi šobrīd ir aizklājuši debesis un es gaidu uzspīdam sauli tikpat pacietīgi kā kaķis vaktē peli pie alas cauruma. Pelēcīgs skats uz pilsētu un saules apspīdēts skats uz pilsētu ir divas dažādas lietas. Man nav, kur steigties. Nolemju mazliet ieturēties, cenšoties no termosā atlikušā ūdens uzliet šķīstošo kafiju, bet ūdens ir vairs tikai stipri silts, ne karsts, līdz ar to iznāk vien tāds kunkuļains, pliekans pulvera maisījums. 

Visbeidzot starp mākoņiem atkal sāk izspraukties saule. Vispirms kautrīgi, apspīdot tikai atsevišķus panorāmas sektorus, visbeidzot saņemas un parauj mākoņu aizkaru vaļā pavisam, nolejot savu pēcpusdienas gaismu pāri visai pilsētai. Atkal sabildēju ntos kadrus, cerēdams, ka 128 gigabaitu atmiņas karte šādos tempos pārāk ātri neaizrīsies, un tad dodos tālāk pa parka celiņiem. 

Parka viducī atrodas Petrīnas tornis - nosacīts Eifeļa torņa atdarinājums (ne kā precīza kopija, bet stilistiski), tikai, protams, daudz zemāks. Brīdi mokos ar dilemmu - kāpt vai nekāpt? Saules gaisma atkal kļuvusi neuzticama, apkārt klejo padaudz mākoņu un parka koku galotnes neļauj novērtēt, kāda varētu būt šī debess dinamika nākamās stundas laikā. Pelēcīga skata dēļ kāpt nebūtu vērts. Otrkārt, te apkārt cilvēku ka biezs, bet man lejā jāatstāj velosipēds, kurš nav no lētajiem. Man gan ir arī it kā pietiekami nopietns (vismaz cenas ziņā) saslēdzējs, taču neesmu tik naivs, lai uzskatītu, ka sagatavotu zagli tas varētu aizkavēt ilgāk par pāris minūtēm. Visbeidzot, novērtējis, ka velosipēdu varu pieslēgt vietā, kas redzama no torņa ārpusē vijošajām metāla kāpnēm, pa kurām līdz platformai kāpj tie, kas nemaksā par liftu, un, ka velosipēdu varēs redzēt arī no pašas platformas, kā arī sagatavojies nepieciešamības gadījumā no torņa augšas aurot kā vājprātīgs, ja pamanīšu, ka kāds gramstās gar velo, izlemju tomēr izstāvēt apmēram 20 minūšu garo rindu un doties augšup.

Izvēle izrādās pareiza. Mākoņi atkal atkāpjas, pilsēta ir saulaina, un, lai gan internetā izlasīta atsauksme, ka “skati no Petrīnas parka ir labāki par skatu no paša Petrīnas torņa”, lūdzu, nejautājiet man, ko es domāju par šī vērtējuma autora vizuālās estētikas gaumi, jo nevēlos kļūt nepieklājīgs… Nē, skats no torņa IR pats labākais skats uz Prāgu (vismaz no tiem, kur man gadījās pabūt) - gan tāpēc, ka augstākais, gan tāpēc, ka 360 grādu, gan tāpēc, ka īpaši burvīgu un no citurienes neredzamu perspektīvu paver uz “Mala Stranu”, pili, katedrāli, upes līkumu. Vērojot Prāgu no šejienes, ienāk prātā doma, ka pilsētas karogs varētu būt trīskrāsains - zils, sarkans, zaļš - jo tieši šādi komponējas šejienes ainava ar zilajām debesīm augšpusē, sarkanajiem māju jumtiem vidusplānā un zaļajām koku galotnēm priekšplānā.  

Torņa augšas platformā dežurē un tūristus sagaida pensijas vecuma kundze, kas regulē pārvietošanos. Mirkli noklausos viņas sarunu ar kādu tūristu, kurā dežurante viņam skaidro, kādas ir čehu izjūtas saistībā ar Ukrainā notiekošo karu un Krievijas radīto apdraudējumu Austrum- un Centrāleiropai. “Es zinu, kādi viņi ir, un negribu, lai viņi atgriežas” - apmēram tāda ir kundzes paustā doma. Čehiem joprojām atmiņā ir 1968. gads, “Prāgas pavasaris”. Pēkšņi man arī sagribas dalīties pārdomās. Pagriežos pret kundzi un saku: “Jums jau te, Viduseiropā, tomēr labi. Es esmu no Latvijas - mums apdraudējums ir pavisam tuvu.” Viņa piekrīt, sak, jā, jums, baltiešiem, ir vēl trakāk. Tomēr arī čehi nejūtoties droši, jo “kas gan mūsdienās ir pāris simti kilometru?” Turpmākās dažas minūtes pavadām sarunā par Krievijas režīma vājprātu, jēdzīgas alternatīvas trūkumu Krievijas politiskajā spektrā un Ukrainas kara nesaredzamajām un neprognozējamām beigām.  

Mans tālākais ceļš pamazām ved ārpus Petrīnas parka, uz “Mala Strana” un Prāgas hradas rajona pusi. Vienlaikus arvien cītīgāk sāku lūkoties pēc krodziņiem ielu malās, jo diena tuvojas vakarpusei un tā kā derētu ieturēties. Atrodu škietami ideālu vietu - blakus iespaidīgai skatu terasei uz pilsētu. Ēdienkartē var atrast arī latvietim saprotamus un kārdinošus ēdienus (piemēram, “viltotais zaķis” ar kartupeļu biezeni), bet... visas vietas, kas paredzētas tieši ēšanai, šeit jau aizņemtas, bet pašas labākās vietas, no kurām paveras arī skaistākais skats uz pilsētu, ir bez krēsliem un domātas tikai kokteiļu baudīšanai, stāvot kājās. Nu neko, dodos tālāk.

Manā plānā kā nākamā skatu vieta uz pilsētu ir Letnas parks, kas paver vislabāko perspektīvu tieši uz Vltavas upi un tiltiem. Tepat atrodu arī vietu, kur paēst - vismaz šajā mirklī pārsteidzoši nepopulārs (tikai daži aizņemti galdiņi) paviljons (Hanavski paviljons) ar ekselentu skatu uz pilsētu. Prātoju, ka te varētu omulīgi sēdēt arī rudenī, jo paviljons uz upes pusi no vējiem pasargāts ar augstu stikla sienu. Tiesa, varbūt šīs ēstuves nepopularitātes iemesls ir pati ēdienkarte, jo nekā pārāk kārdinoša te nav, ko pasūtīt. Stroganovs ar rīsiem man šķiet sakarīgākā izvēle no pieejamajām.

Pēc laika no mākoņiem atkal izlien saule un pārlej Prāgu ar vakarīgas, zeltainas gaismas mērci. Kopā ar tumšo padebešu fonu tas atkal rada vizuāli burvīgu noskaņu. Lai gan pamazām jau sāk tuvoties autobusa atiešanas laiks, man negribas no šejienes doties projām.  

Pa ceļam Letnas parkā atklāju vēl citu skatu platformu, bet lejā dodos pa kāpnēm, kas atrodas pie “Prāgas metronoma” (līdz tam gan neaizeju), kas ir ļoti populāra jauniešu tusēšanas vieta - te pulcējas desmitiem jauniešu, skan mūzika, iespējams, notiek kāds pasākums.

Pirms došanās uz autoostu pagūstu vēl mazliet pabraukāt pa laikmetīgo Karlīnas rajonu, kur sabūvētas modernas viesnīcas, apartamentu un biroju ēkas. Prāga jau atkal priecē ar savām krāšņajām “baroka debesīm”.

Autoostā esmu laicīgi, pieturā jau pusstundu iepriekš sapulcējušies arī citi reisa gaidītāji. Uz autoostas sienas pamanu milzīgu reklāmu par autobusu kompāniju “RegioJet”, kas par lētām cenām piedāvā reisus uz Centrāleiropas, Rietumeiropas galamērķiem un (atšķirībā no “FlixBus”) sola uzsaukt arī kafiju, sēdvietas izvēli par brīvu un citus papildus bezmaksas labumus. Nolemju, ka reiz būtu jāizmēģina arī šī kompānija - žēl tikai, ka tā neveic reisus uz Baltijas valstīm. Tobrīd vēl nezinu, ka ar “FlixBus” pēc šī ceļojuma es, visticamāk, tiešām vairs neceļošu vai vismaz maksimāli centīšos izvairīties.  

Pagaidām gan vēl viss ir kārtībā - šoreiz pat šoferi ir visai mierīgi un laipni, jūtama Rietumeiropas klientu apkalpošanā raksturīgā pieklājība un saskarsmes kultūra. Divritenis autobusa aizmugurē piestiprināts, es savā par 5 eiro rezervētajā “panorāmas krēslā” (kur autobusos vienmēr esmu gribējis sēdēt jau bērnībā - priekšējā labajā malā) esmu iezvēlies (tiesa, ātri vien saprotu, ka šai vietai ir viens būtisks mīnuss - nav, kur izstiept kājas), un autobuss uzsāk savu kustību cauri Prāgas šķietami nebeidzamajiem vēsturisko namu labirintiem, lai cauri naktij un Vācijai vestu uz manu nākamo pieturas vietu un veloceļojuma maršruta īsto starta punktu - Francijas trešo lielāko pilsētu Lionu. Bet par to - turpinājums nākamajā sērijā.  

Lai nepalaistu garām turpmāko, varat piesekot: