Lietuvas galvaspilsēta Viļņa Latvijas jauno urbānistu aprindās iemantojusi velosipēdistiem ļoti draudzīgas, gandrīz vai velo paraugpilsētas tēlu, kas parasti tiek pretstatīts Rīgai kā pavisam atpalikušai, postpadomiskai un autocentriskai. Pat pēcāk par Rīgas mēru kļuvušais Mārtiņš Staķis savas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā bija devies uz Viļņu pieredzes gūšanas nolūkos, solot arī Rīgu pārvērst par līdzīgu velo paradīzi. Bet vai tiešām paradīzi? Lai apmeklētu aizraujošas vietas Viļņas nomalēs un pie viena izbaudītu tās solītos velo infrastruktūras labumus, šovasar devos pāris riteņbraucienos pa Lietuvas galvaspilsētu, gūstot iespaidu par kopumā ap 60 kilometriem Viļņas ielu.

Plānojot maršrutu, mans mērķis nebija speciāli uzmeklēt tieši veloceliņus - zināju, kādus objektus vēlos apmeklēt, līdz ar to vienkārši devos uz tiem pa loģiskākajiem un tuvākajiem savienojumiem, pārsvarā turoties lielo ielu tuvumā. Pirms došanās ceļā gan apmēram 15 minūtes laika veltīju tam, lai internetā atrastu Viļņas veloceliņu karti un tādējādi vajadzības gadījumā varētu koriģēt savu pārvietošanos, prioritāri izvēloties veloceliņus (ja vien, protams, tas nenozīmētu pārāk lielus līkumus vai neloģiskas novirzes no maršruta). Taču, tā kā šādu, sakarīgu karti, vismaz meklējot pēc atslēgvārdiem angļu valodā, man neizdevās atrast, tad vienkārši braucu, paļaujoties uz to, ka veloceliņus un norādes uz tiem taču nevajadzētu būt grūtības pamanīt, ja reiz Viļņa patiešām ir tāda Baltijas velo galvaspilsēta, par kādu to sludina.

Brauciena sākumpunkts bija Naujamiestis rajonā, pie vienas no Viļņas iekārojamajām modernajām dzīvokļu augstceltnēm Helios Tower. Pa Basanavičaus, Mindauga un Kauņas ielām metu loku ap vecpilsētas dienvidrietumu malu, garām centrālajai stacijai, līdz Subačiaus ielas skatu punktam. Šajos piecos kilometros no veloceliņiem nav ne miņas. Turklāt atpalikusi ir visa infrastruktūra, redzamas gan risainas ielas, gan izdrupušas padomju laiku ietves, riteņbraucējam galvas sāpes sagādājošās augstās apmales, nedrošas, platas gājēju pārejas un krustojumi. Lieki teikt, ka braukšana ir... neērta un visai bīstama, bet (ex)rīdziniekam ierasta un pazīstama. Turklāt nav tā, ka šie pieci kilometri būtu kādi īpaši neveiksmīgi trāpījušies - arī no pastaigām pa citām Naujamiestis rajona ielām gan iepriekšējā, gan nākamajās dienās secinājums ir skaidrs - vismaz šajā Viļņas apkaimē nekādas progresīvās pārmaiņas vēl nav pienākušas.

VIDEO - BRAUCIENS PA NAUJAMIESTIS RAJONU VIĻŅĀ:



No Subačiaus ielas nokāpju pa kāpnēm uz pirmo apskates vietu - ultramoderno jauno kvartālu Paupis rajonā (uz austrumiem no vecpilsētas un dienvidiem no Užupes) un var teikt, ka šeit patiešām nokļūstu paradīzē. Šis ekskluzīvais dzīvojamais, kā arī tirdzniecības un biznesa rajons (kuram Latvijā analogu nav) ir ne tikai pilns ar gaumīgu ēku arhitektūru un pārdomātu ainavu plānojumu, bet te atrodams arī idillisks veloceliņš - nodalīts no gājēju ietves (auto brauktuve vispār nav tuvumā), malās apstādījumi, retro stila laternas, turpat blakus čalo Vilnijas upe... Veloceļš savieno šo rajonu ar vecpilsētu un, šķiet, dodas arī tālāk uz austrumu pusi. Gara acīm iztēlojos, ka šeit noteikti dzīvo Viļņas “jauno un veiksmīgo” šķira.


Veloceliņš Paupys rajonā:
VIDEO - BRAUCIENS PA PAUPYS RAJONU VIĻŅĀ:



Tālāk dodos cauri vēsturiskajam Užupis rajonam, kur veloceļu nav, bet tas arī saprotams, jo dažviet pat ietves ir tik šauras, ka diviem korpulentākiem gājējiem būtu neiespējami samainīties, neuzkāpjot uz ielas. Taču arī tālāk, uz plašās Holandiešu ielas, par spīti tās “velorastīgajam” nosaukumam, velosipēdiem paredzētas brauktuves nav iekārtotas.

Turpinājumā mans ceļš ved iekšā Antakalnis mikrorajonā, kur pārvietojos uz ziemeļiem pa centrālo - Antakalnio ielu. Arī šeit veloceliņa nav, bet vismaz daļu maršruta ir plata, restaurēta, gluda seguma un pārsvarā no gājējiem brīva ietve - te braukt ir bauda.

Antakalnio iela:

Ar nākamo veloceliņu sastopos pie apjomīga jaunā projekta kvartāla pašos Antakalnis rajona ziemeļos. Šeit arī novēroju “lielisku” auto un velobraucēju saskarsmes kultūras piemēru - konflikts rodas pilnīgi tukšu ieliņu krustojumā. Kāds velobraucējs minas pa galveno ceļu, uz kura arī veloceliņš, bet pa krustojošo ceļu braucošais BMW džips šo gandrīz notriec. Abi viens otram velta pa kādam sulīgam lietuviešu lamuvārdam un aizbrauc tālāk, bet man paliek atziņa - arī laba veloinfrastruktūra un pat absolūti mierīgā ielā negarantē drošību, ja dažiem galvā salmi.

Uz tā saucamo “Saullēkta ieleju” jeb Viļņas universitāšu pilsētiņu, kur apskatāmi vairāki interesantas laikmetīgās arhitektūras paraugi, arī ved svaigs veloceliņš (sarkana josla uz platas ietves) un neilgu brīdi velojosla ir arī uz ietves pēc pārbraukšanas Kareivju ielas tiltam, bet turpinājumā gan veloceļu dievs mani pamet uz ilgāku laiku. Lai aizbrauktu vēl pāris kilometrus ziemeļu virzienā, uz Verķu muižu, kur apskatāma ne tikai pati muiža, bet arī tās parks un skaists, Siguldas cienīgs skats uz Neris upes ieleju (tātad šis varētu būt pieprasīts velotūristu maršruts), nākas visai ekstrēmi mīties pa šauru, līkumainu, nepārredzamu celiņu, kur pat ar automašīnu braucot nebūtu īpaši omulīga sajūta.

Veloceliņi uz Sauletekis ieleju un pēc Kareivju tilta:

Vēl “jautrāks” ir atpakaļceļš uz Viļņas centru caur Jeruzales un Baltupiai rajoniem. Labi zinādams, kādas ir vairums Viļņas maģistrālo ielu (ļoti ērtas autotransporta tranzīta satiksmei - pilsētas caurbraukšanai, bet absolūti nepiemērotas ne velobraucējiem, ne gājējiem, jo nereti tām blakus nav pat ietvju), jau laicīgi visai saspringti lūkojos gan kartē, gan pilsētvidē, meklējot, kur tad varētu būt kāds ērts veloceliņš, kas aizved šo mikrorajonu iedzīvotājus līdz centram. Tādam taču jābūt! Bet viss, ko man izdodas uziet, ir atsevišķi, īsi fragmenti, kas tālāk pazūd vai aizved citā virzienā. Kādu brīdi izlīdzos, braucot pa droši vien ne jau latviešu rokgrupai, bet drīzāk Viļņas dibināšanas mīta varonim par godu nosauktajai Geležinio Vilko (Dzelzs vilka) maģistrālei paralēlo Baltupiai ielu, bet, kad tā apraujas, seko pats interesantākais...

Uz Dzelzs Vilka maģistrāles vieta ir tikai motorizētiem dzelzs rumakiem. Kādu brīdi izlīdzos, braucot pa paralēlo Baltupiai ielu (pa kreisi):

Turpinājumā esošā lielceļa malā pat ir kāda sagrabējusi padomju laiku ietve, taču brīžos, kad to šķērso pievadceļi, pa kuriem auto nesas ar ātrumu 70-90 km/h, velobraucējs nudien var sajusties kā potenciāls pašnāvnieks. Te nav ne pāreju, ne kādu iespēju apbraukt, piedevām ietvju malas ir kārtīga kāpņu pakāpiena augstumā. Atliek nokāpt no velosipēda, ar to rokās ieņemt “zemo startu” un brīdī, kad tuvāko pārsimts metru attālumā (ne visur pievedceļš gan ir tik tālu pārredzams) nav manāms tuvojamies neviens auto, jozt pāri. Jāatzīst, ka tik ekstrēmas riteņbraucēju (un gājēju) “lamatas” pat Rīgā neatceros redzējis.


Kā balva visiem izdzīvojušajiem, tuvāk centram Šnipiškes rajonā atkal uzrodas galanti veloceliņi (šķiet, šeit to tīkls ir visblīvākais un pārdomātākais). Nākamajā dienā pabraukājot citviet - Šeškines un Fabijoniškes mikrorajonos - redzams, ka tur situācija maģistrālās Ukmerģes ielas (kas tālāk pārtop ceļā uz Paņevežu un Latviju, līdz ar to ir viens no biežākajiem maršrutiem, pa kuriem iebraucējs no Latvijas ierodas Viļņā) malās ir labāka - paralēli tai vijas ietve, kas lielākoties ietver arī veloceliņu (dažviet gan tas pārtrūkst). Protams, ar veloceliņu dižojas arī lepnākā centra iela - Ģedimina prospekts (tiesa gan, būtu jāatjauno ielas glaunais bruģa segums, jo nereti tas ir sabojāts un klājums ir pilns ar nelielām, izsistām bedrītēm, ko īpaši jūt, braucot ar velo). Kopumā par Viļņas kā veloparadīzes tēla atbilstību realitātei savos braucienos nepārliecinos.

It kā jau nav pamata neticēt ziņām par cik tur simtiem kilometru Viļņā pēdējos gados izbūvētajiem veloceliņiem. Šī raksta tapšanas nolūkiem, meklējot uz atslēgvārdiem lietuviešu valodā (“Vilniu dviračiu takas”) beigu beigās tomēr atrastajā Vilņas veloceliņu kartē var redzēt, ka dažās (bet tikai dažās) vietās manam maršrutam samērā tuvu bijuši veloceļi, kurus būtu varējis izmantot, ja būtu zinājis par to esamību. Vietējie gan jau daudz labāk pārzina šo velotīklu, tomēr fakts paliek fakts - ceļotājam, kurš iebraucis no citurienes, Viļņas veloinfrastruktūra pagaidām vēl atstāj iespaidu kā ļoti sadrumstalota, fragmentāra un haotiska, savukārt pilsēta kopumā - kā veidota primāri tranzīta satiksmei, jo tai ir ērti un ātri izbraukt cauri vai migrēt starp galvenajiem mikrorajoniem, taču, tiklīdz jāveic kādi specifiskāki maršruti, lielās maģistrāles ļoti traucē arī efektīvai autosatiksmei pa pārējām ielām (piemēram, vienā gadījumā man nācās braukt sešus kilometrus starp diviem punktiem, kuru attālums gaisa līnijā bija tikai nepilni divi kilometri).

Ja salīdzina ar Rīgu - pie mums nav ne tuvu tik attīstīta tranzīta maģistrāļu tīkla un arī krietni mazāk veloceļu, toties plašākas un brīvākas maršrutu plānošanas iespējas, pārvietojoties pa visu “parasto” ielu tīklu. Viļņa vispirms sabūvēja amerikāņu stila lielceļus, kas caurbraucējam rada gan efektīgu, gan efektīvu iespaidu (pārvietošanās cauri visai pilsētai salīdzināmos attālumos ziemeļu-dienvidu, rietumu-austrumu virzienos ir ap divreiz ātrāka nekā Rīgā), bet pietiek vien pāris dienu padzīvot uz vietas un daudzveidīgāk pārvietoties pilsētā, lai saprastu, ka šāda pieeja ir arī lielu neērtību perēklis. Sliktākais ir tas, ka daudzviet īsti nav pat alternatīvu - mazāku ielu savienojumu; Viļņas mikrorajoni atgādina “salas”, kuras savieno gandrīz tikai maģistrālie “tilti”. Tagad pilsētas vadība acīmredzot cenšas mainīt pilsētu jaunu, “cilvēciskāku” mobilitātes risinājumu virzienā, aktīvi būvējot veloceļus, bet, kā varu spriest no savas pieredzes, līdz mērķa sasniegšanai vēl patālu.

Ukmerģes ielai blakus iet arī veloceliņš - tas, kas tik ļoti pietrūkst Geležinio Vilko un citās līdzīgajās Viļņas satiksmes artērijās:
Velobraucējam Viļņā nākas saskarties arī ar vietām, kur veloinfrastruktūra negaidīti un neloģiski pārtrūkst:
Centrālā velomaģistrāle, kuru izmanto daudzi braucēji - Ģedimina prospekts:


Aicinu piesekot manam jaunajam YouTube kontam "Ceļo ar Velo": https://www.youtube.com/channel/UCQh4oh9iE0I7p_Wr0gMyP2Q un Strava profilam: https://www.strava.com/athletes/71492198

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru