Plānojot maršrutu, mans mērķis nebija speciāli uzmeklēt tieši veloceliņus - zināju, kādus objektus vēlos apmeklēt, līdz ar to vienkārši devos uz tiem pa loģiskākajiem un tuvākajiem savienojumiem, pārsvarā turoties lielo ielu tuvumā. Pirms došanās ceļā gan apmēram 15 minūtes laika veltīju tam, lai internetā atrastu Viļņas veloceliņu karti un tādējādi vajadzības gadījumā varētu koriģēt savu pārvietošanos, prioritāri izvēloties veloceliņus (ja vien, protams, tas nenozīmētu pārāk lielus līkumus vai neloģiskas novirzes no maršruta). Taču, tā kā šādu, sakarīgu karti, vismaz meklējot pēc atslēgvārdiem angļu valodā, man neizdevās atrast, tad vienkārši braucu, paļaujoties uz to, ka veloceliņus un norādes uz tiem taču nevajadzētu būt grūtības pamanīt, ja reiz Viļņa patiešām ir tāda Baltijas velo galvaspilsēta, par kādu to sludina.

Brauciena sākumpunkts bija Naujamiestis rajonā, pie vienas no Viļņas iekārojamajām modernajām dzīvokļu augstceltnēm Helios Tower. Pa Basanavičaus, Mindauga un Kauņas ielām metu loku ap vecpilsētas dienvidrietumu malu, garām centrālajai stacijai, līdz Subačiaus ielas skatu punktam. Šajos piecos kilometros no veloceliņiem nav ne miņas. Turklāt atpalikusi ir visa infrastruktūra, redzamas gan risainas ielas, gan izdrupušas padomju laiku ietves, riteņbraucējam galvas sāpes sagādājošās augstās apmales, nedrošas, platas gājēju pārejas un krustojumi. Lieki teikt, ka braukšana ir... neērta un visai bīstama, bet (ex)rīdziniekam ierasta un pazīstama. Turklāt nav tā, ka šie pieci kilometri būtu kādi īpaši neveiksmīgi trāpījušies - arī no pastaigām pa citām Naujamiestis rajona ielām gan iepriekšējā, gan nākamajās dienās secinājums ir skaidrs - vismaz šajā Viļņas apkaimē nekādas progresīvās pārmaiņas vēl nav pienākušas.

Turpinājumā mans ceļš ved iekšā Antakalnis mikrorajonā, kur pārvietojos uz ziemeļiem pa centrālo - Antakalnio ielu. Arī šeit veloceliņa nav, bet vismaz daļu maršruta ir plata, restaurēta, gluda seguma un pārsvarā no gājējiem brīva ietve - te braukt ir bauda.

Uz tā saucamo “Saullēkta ieleju” jeb Viļņas universitāšu pilsētiņu, kur apskatāmi vairāki interesantas laikmetīgās arhitektūras paraugi, arī ved svaigs veloceliņš (sarkana josla uz platas ietves) un neilgu brīdi velojosla ir arī uz ietves pēc pārbraukšanas Kareivju ielas tiltam, bet turpinājumā gan veloceļu dievs mani pamet uz ilgāku laiku. Lai aizbrauktu vēl pāris kilometrus ziemeļu virzienā, uz Verķu muižu, kur apskatāma ne tikai pati muiža, bet arī tās parks un skaists, Siguldas cienīgs skats uz Neris upes ieleju (tātad šis varētu būt pieprasīts velotūristu maršruts), nākas visai ekstrēmi mīties pa šauru, līkumainu, nepārredzamu celiņu, kur pat ar automašīnu braucot nebūtu īpaši omulīga sajūta.

It kā jau nav pamata neticēt ziņām par cik tur simtiem kilometru Viļņā pēdējos gados izbūvētajiem veloceliņiem. Šī raksta tapšanas nolūkiem, meklējot uz atslēgvārdiem lietuviešu valodā (“Vilniu dviračiu takas”) beigu beigās tomēr atrastajā Vilņas veloceliņu kartē var redzēt, ka dažās (bet tikai dažās) vietās manam maršrutam samērā tuvu bijuši veloceļi, kurus būtu varējis izmantot, ja būtu zinājis par to esamību. Vietējie gan jau daudz labāk pārzina šo velotīklu, tomēr fakts paliek fakts - ceļotājam, kurš iebraucis no citurienes, Viļņas veloinfrastruktūra pagaidām vēl atstāj iespaidu kā ļoti sadrumstalota, fragmentāra un haotiska, savukārt pilsēta kopumā - kā veidota primāri tranzīta satiksmei, jo tai ir ērti un ātri izbraukt cauri vai migrēt starp galvenajiem mikrorajoniem, taču, tiklīdz jāveic kādi specifiskāki maršruti, lielās maģistrāles ļoti traucē arī efektīvai autosatiksmei pa pārējām ielām (piemēram, vienā gadījumā man nācās braukt sešus kilometrus starp diviem punktiem, kuru attālums gaisa līnijā bija tikai nepilni divi kilometri).