Vidzeme ir reljefa dotumiem apveltītākais Latvijas novads, tomēr, braucot pa Vidzemes ceļiem, īsti paugurainas ainavas nemaz tik bieži nav sastopamas. Viens no patīkamiem izņēmumiem ir ceļš no Vecpiebalgas līdz Rankai. Šis ir "īsti vidzemisks" un tik ainavisks ceļš, ka pa to gandrīz ieteicams staigāt vienīgi ar kājām - pat ar velosipēdu nav iespējams normāli pabraukt, jo ikreiz, kā esi uzņēmis ātrumu, atkal jāstājas, lai aplūkotu un fotografētu kādu skaistu panorāmu (par auto vispār nerunāsim - braukt pa šejieni ar mašīnu ainavas baudīšanas nolūkos būtu tas pats, kas dzert smalku, gadu desmitiem nostāvinātu vīnu no neizmazgātas kafijas krūzes).
Jau uzreiz, nogriežoties no Vecpiebalgas, ceļš sevi piesaka kā nopietnu spēlētāju uz Latvijas ainavu skatuves - tālumā uzvijoties izteiksmīgā kalnā, kreisajā pusē reljefā krokodams zaļos laukus kā uz gultas nevīžīgi uzsviestu omes flaneļa segu. Arī turpmāk maršruts neliek vilties, izsaukties "O!" gribas gandrīz pēc katra līkuma - vai tās būtu govis, kas tiesā zāli stāva uzkalna pļavā, vai ceļa kritums, kas pēkšņi paver skata koridoru uz mežu galotnēm padsmit kilometru attālumā, vai ielejā starp pauguriem idilliski iekārtojusies zemnieku saimniecība...
Vislielākā apskates vietu koncentrācija šajā maršrutā, protams, meklējama ceļa vidusdaļā esošajā Jaunpiebalgā. Jau tieši pirms tās noteikti nepaskrieniet garām norādei uz kupolmājām - te tapis (un aizvien turpina tapt) Latvijā unikāls privāto dzīvojamo māju projekts, kas izskatās kā ņemts no kādas sci-fi filmas par nākotni (vairāk par kupolmājām šeit: https://www.fotovietas.com/2020/09/kupolmajas-jaunpiebalga.html). Pašā Jaunpiebalgā gana interesanta ir Svētā Toma evaņģēliski luteriskā baznīca (tā nav speciāli jāmeklē - nevar nepamanīt, braucot cauri miestam). Visbeidzot, jau ceļa finišā Rankā noteikti jāapskata viena no visperfektāk atjaunotajām Latvijas muižām (tiesa, šis prieks gan nav arī par brīvu - ieejas maksa ir 5 eiro, taču ir tā vērts, jo Rankas muiža piedāvā tik dažādus un interesantus apskates objektus, ka grūti pat iedomāties tam kādu līdzvērtīgu muižas analogu citur Latvijā).
Ja runājam par tehniskajiem parametriem - ceļa segums ir tiešām labs, acīmredzot samērā nesen atjaunots. Diemžēl par velobraucēju drošību jau atkal nav padomāts - asfaltētā ceļa nomales daļa (aiz baltās līnijas) ir tik šaura, ka centienus noturēties tajā varētu salīdzināt ar dejošanu uz virves. Situāciju glābj tas, ka automašīnu plūsma uz šī ceļa nav intensīva - tomēr tieši tāpēc uzmanību nedrīkst atslābināt, īpaši braucot ar šosejas velo palielākā ātrumā - ceļam raksturīgi visai asi pagriezieni, reljefa kāpumi un kritumi, un daļa autovadītāju šādās vietās mēdz kļūt ļoti "brīvdomīgi", lielāka ātruma vārdā sākot ignorēt ceļa viduslīniju un darīt tamlīdzīgus brīnumus. Relaksēti izbraukt var cauri Jaunpiebalgai, kur izbūvēts apmēram 5 kilometrus garš gājēju/veloceliņš (turklāt gājēju vai citu velosipēdistu šeit gandrīz nav).
Braukšana pa šauro asfalta strīpiņu aiz baltās līnijas būtu salīdzināma ar virves dejošanu:
Vecpiebalgas-Rankas ceļa Koperfīlda iluzionistu triki - šoseja vijas uz priekšu, tad "pazūd", bet gabalu tālāk "uzrodas" no jauna kā jau it kā cits ceļš:
Viena no vietām, kur visspilgtāk atskārst, ka esi Vidzemes augstienē - pēkšņi paveras skata koridors uz ļoti tālām mežu galotnēm:
Nu labi, Alpu kolēģes par šīm brūnaliņām varbūt arī pasmietos, sak, kas tad jums te par stāvumu, tomēr Latvijas mērogiem šādas ganību pļavu karalienes jau saucamas par "kalnu govīm":
Cauri Jaunpiebalgai ap 5 km garumā paralēli šosejai ved gājēju/veloceliņš:
Cilvēka aktīvā lauksaimnieciskā darbība ir viens no faktoriem, kas šo ceļu dara ainavisku - sen aizaugušu pļavu un mežāju brikšņu vietā te pārsvarā ir sakopti tīrumi un ganības. Viena no zemnieku saimniecībām, ias iekārtojusies ieplakā, labi redzama tieši no ceļa:
LATVIJAS CEĻU MARŠRUTU KARTE
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru