Ar kultūru un vēsturi pārbagāta, intensīvi apbūvēta, visblīvāk apdzīvotā pilsēta Eiropā - Parīze ir īsta paradīze urbānajiem pētniekiem un fotogrāfiem, jo te var atrast neskaitāmus arhitektūras šedevrus un interesantus pilsētvides piemērus. Lai apskatītu tikai TOP objektus vien, nepieciešamas jau vairākas dienas, taču Parīzē ir tik daudz neatklātu pērļu, ka katru reizi uz šejieni var braukt kā no jauna.

Skaistule vai briesmonis?

Tomēr Parīze pēdējos gados izpelnījusies negatīvu, pat biedējošu tēlu pasaules medijos. Pilsēta bija kļuvusi par vienu no ar islāma terorismu, migrantu krīzi un protestiem saistīto negatīvo vēstu epicentriem. Klausoties šajās ziņās, varēja sākt prātot - vai Parīze joprojām saucama par “gaismas pilsētu”, “mīlestības pilsētu”? Iepriekšējo reizi Parīzē viesojos 2008. gadā - tā nu 2019. gadā radās iespēja paviesoties otrreiz un salīdzināt, kādas izmaiņas ir notikušas. Secinājumi īsumā - velns nav tik melns kā mālē, un Parīze ir pietiekami liela, lai atsevišķās negācijas absorbētu sevī tā, ka nejaušs tūrists tās nemanīs. Izņemot dažas...

Suvenīru tirgotāja "eifelīši" mirgo unisonā ar lielā torņa 20 000 LED spuldzītēm

Nepatīkamākā pieredze ar vietējiem izrādījās krietni ikdienišķāka un mazāk baisa - tā bija saskarsme ar diedelmaņu uzbāzību populārajās tūristu vietās. Parīzē tiešām ir saradies ļoti daudz cilvēku (šķiet, tagad to ir jūtami vairāk nekā pirms vienpadsmit gadiem), kuri visdažādākajos veidos cenšas iegūt ekonomisku labumu no pilsētu apmeklējošajiem viesiem - gan vienkārši ubagojot, gan mēģinot kaut ko nopārdot, gan arī pielietojot dažādas rafinētākas krāpniecības metodes. Viena no šādām "shēmotājām", kas piedāvāja parakstīt kādu petīciju (pēc kuras parakstīšanas uzreiz izrādās, ka līdz ar to esi piekritis ziedot noteiktu summu - šāda pieredze bija zināma jau no Berlīnes apmeklējuma), saņēmusi atraidījumu, aizgāja prom, nikni lamājoties vai lādoties. Vēlāk ienāca prātā, ka asprātīgāks variants jebkura šāda mahinatora atbaidīšanai būtu kā ieroci izmantot... latviešu valodu. Proti, izliekoties, ka nesaproti ne vārda angliski, tikpat ekspresīvi runāt pretī latviski - redzot, ka tūrists kaut ko buldurē nesaprotamā mēlē, krāpnieks, visticamāk, ātri vien atstātos pats.

Neparasti daudz Parīzē tagad redzams arī bezpajumtnieku. Daži no viņiem nekautrējas ierīkot ar matraci aprīkotas guļvietas tieši ietvju vidū vai pat pie lielu, dzīvu ielu krustojumiem - un šķiet, ka pilsētā tas nevienu īpaši neuztrauc. Grūti pateikt, vai šāds gan krāpniecisku aktīvistu, gan ubagu un bezpajumtnieku skaita pieaugums ir globālās ekonomiskās krīzes, bēgļu krīzes vai (visdrīzāk) abu divu dižķibeļu sekas, bet, jā - tā ir viena Parīzes seja, kas tiešām kļuvusi nepievilcīgāka.

Parīze, protams, ir ļoti multikulturāla pilsēta. Zemākas kvalifikācijas apkalpojošās profesijās gandrīz neiespējami ieraudzīt kādu "tipiski francūziska" izskata darbinieku, un piepilsētas daudzdzīvokļu mikrorajonos iedzīvotāju sastāvā vērojams nospiedošs pirmās, otrās vai nez kurās paaudzes imigrantu īpatsvars. Ar to var saskarties jau ceļā no Šarla de Golla lidostas uz Parīzes centru - ja vien izvēlas braukt nevis ar ērto un ātro RER vilcienu, bet gan 351. (vai 350-to) autobusu, kas savā pusotru stundu ilgajā ceļā caur priekšpilsētām, piestājot neskaitāmās pieturās, atklāj daudz vairāk no "nezināmās Parīzes" nekā visai bezpersoniskais vilciena maršruts. Pirmā autobusa vadītājs ir tumšādainais ar tipisku "rastafarieša" dredu frizūru, kurš, šķiet, kuru katru mirkli izvilks un pilnā skaļumā ieslēgs milzu magnetofonu ar Boba Mārlija kaseti, savukārt otrā autobusa (mainīt autobusus nākas lidostas stacijā) šoferis ir apveltīts arābiskiem sejas vaibstiem.

Autobuss izlīkumo cauri gan privātmāju ciemata tipa pilsētiņai (tā gan ir krietni citāda nekā Pierīgas pļavās juceklīgi izkaisīto māju puduri - daudz urbānāka un blīvāk apbūvēta, ar pilnvērtīgu infrastruktūru), gan jau lielākam dzīvojamam rajonam, kurā vērojams papilnam visdažādāko etnosu ļaužu, bet centrālajā laukumā uz nebēdu norit tirgošanās ar apģērbiem, kopējam skatam atgādinot "humpalu" tirdziņus deviņdesmito gadu Latvijā (stendu prastums, cilvēku burzma). Vienlaikus pat šie, Parīzes nabadzīgākie rajoni pilsētvides iekārtojuma ziņā ir pārāki par vislepnākajām Rīgas apkaimēm - lai arī vide ir vietām mazliet netīra un nereti arī "grafiti" ķēpājumu (tieši ķēpājumu, nevis kvalitatīvu zīmējumu) apcūkota, tomēr teju ikvienā vietā ir rūpīgi padomāts par kvalitatīvu pilsētas dzīves telpu - gājēju drošības saliņām, skaistiem apstādījumiem (kas mūžzaļo un vietām pat zied arī janvārī), soliņiem, atpūtas vietām, bērnu rotaļlaukumiem, ērtām autostāvvietām...

Terorisma baiļu atmosfēra Parīzē šobrīd vairs īpaši nav jūtama. Divus gadus ilgušais ārkārtas stāvoklis ir atcelts, un tikai pie Eifeļa torņa bija redzamas kādas pastiprinātas  rūpes par sabiedrisko drošību - divu ar automātiem bruņotu patrulējošu karavīru izskatā. Statistika uzrāda, ka arī Parīzes tūrisma industrija būs tikusi pāri terorisma šausmām - ja pēc 2015. gada notikumiem tūristu skaits tiešām ievērojami kritās, tad pērn tas sasniedzis nekad iepriekš nebijušus, rekordaugstus rezultātus -Parīzes viesu mītnēs pērn uzņemti 24 miljoni tūristu.

Osmana pilsēta

Kopējā Parīzes urbānā zona ir milzīga - jau atpakaļceļā, lidmašīnai tumsā paceļoties no Šarla De Golla lidostas skrejceļa, pilsētas oranžo gaismu jūra aizpilda panorāmu līdz pat horizontam. Teritoriālā ziņā Parīze ir netipiska pilsēta - tā nez kāpēc izvēlējusies palikt administratīvi sadrumstalota un par oficiālo Parīzi uzskatīt tikai centrālo, vēsturisko daļu, kas sniedzas apmēram vienpadsmit kilometru rietumu-austrumu un deviņus kilometrus ziemeļu-dienvidu virzienā un kurā dzīvo mazliet vairāk cilvēku nekā Latvijā - virs diviem miljoniem. Savukārt visa pārējā nepārtraukti apbūvētā teritorija, kurā mīt vēl ap astoņiem miljoniem iedzīvotāju, oficiāli neskaitās Parīzes sastāvdaļa - pat ne tās centrālais biznesa rajons La Defense, kas nu jau izaudzis par, šķiet, Eiropā lielāko vienuviet koncentrēto debesskrāpju klasteri, pārspējot Frankfurtes un Londonas analogus.



Parīzes arhitektūras "mugurkauls" neapšaubāmi ir no 19. gadsimta vidus būvētie Hausmann arhitektūras dzīvojamo ēku masīvi. Staigājot pa šiem šķietami nebeidzamajiem kvartāliem, kas ar savu arhitektonisko eleganci, bet brīžiem arī monotonitāti ir spējīgi gan fascinēt, gan arī garlaikot (atkarībā no vērotāja noskaņojuma) un atsevišķās vietās ieraugot atlikušās "vecās" jeb viduslaiku Parīzes ēkas, nākas sākt prātot - kā būtu, ja Napoleons III būtu devis savam pilsētplānotājam, baronam Žoržam Ežēnam Osmanam uzdevumu jaunos bulvārus uzbūvēt, nevis nojaucot viduslaiku apbūvi, bet gan jaunās teritorijās blakus tai? Tad Parīzes vēsturiskās arhitektūras mantojums būtu vēl daudzveidīgāks - līdztekus jaunajiem kvartāliem būtu saglabāta arī viena no vērienīgākajām Eiropas viduslaiku vecpilsētām. Taču laikam jau visu nevar gribēt. Šodien varētu uznākt kārdinājums nosodīt Napoleonu III un Osmani par vēsturiskās Parīzes iznīcināšanu, taču 19. gadsimta vidū tas šķita labākais risinājums, jo "vecajā Parīzē" valdīja pārapdzīvotība, šaurība, netīrība un slimības, bet par tādu jēdzienu kā "vēsturiskā mantojuma saglabāšana" neviens vēl nebija aizdomājies.





Osmana Parīzes modernizācija vēl šodien nodrošina pilsētai ērtu funkcionēšanu. Bulvāri ir tik plati, ka vietas pietiek gan gājējiem, gan auto plūsmām, gan kokiem, gan āra kafejnīcām (jā, te tās atvērtas arī ziemā), gan Parīzei raksturīgajiem greznajiem vēsturiskā stila kioskiem, laternām, metro ieejām, monumentiem. Platākajām ielām katrā virzienā ir pat atsevišķas, nodalītas satiksmes joslas preču piegādēm, stāvvietām un tamlīdzīgām praktiskām funkcijām, bieži pa šīm joslām staigā arī gājēji. Jāpiebilst, ka gājēji Parīzē satiksmes noteikumus īpaši nerespektē - ja tiešā tuvumā nav auto, tad pie sarkanās gaismas tie nevilcinoties defilē pāri ielai. Tas nu gan nav piemērs, ko ņemt no parīziešiem - pāris reizes tas gandrīz beidzās ar gājēja notriekšanu. Drīzāk apbrīnojama ir Parīzes autovadītāju pacietība, kuri šādās situācijās pat nesignalizē.



Veloinfrastruktūras ziņā Parīze nav Kopenhāgena vai Amsterdama, bet veloceliņi redzami samērā bieži. Tiesa, ziemas periodā to nevar teikt par pašiem velobraucējiem - radās iespaids, ka to ir pat mazāk nekā Rīgā. Varbūt pie vainas ir metro, kas Parīzē ir tik ērts pārvietošanās veids, ka uzdrošinos apgalvot - ja mūsu galvaspilsētā būtu šādas kvalitātes sabiedriskais transports, tad teju neviens (izņemot ģimenes ar maziem bērniem vai kravu pārvadātājus) pat nevēlētos pārvietoties ar auto. Gandrīz ne reizi uz metro vilcienu nebija jāgaida - kursēšanas biežums ir tik intensīvs (ik pa pāris minūtēm), ka, tiklīdz nonāc uz platformas, vilciens ir klāt, līdz ar to pat desmit miljonu pilsētā metro vagoni reti kad bija pārpildīti. Un, ja arī mirkli jāpagaida - tad par nākamā vilciena pienākšanas laiku informē elektronisks displejs, nevis apdrukāta papīra lapiņa, kuras apskatīšanai jānospiež pāris tūkstošus eiro vērta podziņa, lai iedegtos tikpat dārga elektriskā spuldzīte...

Parīze no augšas

Vienīgā iespēja vizuāli aptvert Parīzes plašumu un iegūt par pilsētu kopēju iespaidu, ir apmeklēt kādu no tajā pieejamajiem skatu punktiem no augšas. Protams, vispieprasītākais Parīzes skatu laukums pilsētas vērošanai no augšas ir Eifeļa tornis. Pirms vienpadsmit gadiem izdevās apmeklēt tā otrā līmeņa platformu un šoreiz bija doma uzbraukt līdz pašai augšējai, taču šī iecere tika atmesta, ieraugot, kāda ļaužu rinda ir sastājusies vēl aiz torni norobežojošajām stikla sienām... Trāpījās būt tieši tajā vakarā, kad pēc mēnesi ilgiem (ikgadējiem) restaurācijas darbiem augšējā platforma atkal tika atvērta apmeklētāju piekļuvei, un tās redzēt gribētāju acīmredzami bija pat vairāk kā ikdienā. Ne mirkli nevilcinoties (lai nenokavēto "zilo stundu"), steidzamies uz metro, lai apmeklētu Eifeļa torņa alternatīvu - 210 metrus augsto Monparnasas debesskrāpi. Tas tiešām izrādījās Zālamana cienīgs lēmums. Ir vairāki iemesli, kāpēc Monparnasas tornis ir pat labāka skatu vieta par Eifeli. Pirmkārt, tas ir daudz nepopulārāks, mūsu reizē citu apmeklētāju bija ne vairāk kā Viļņas televīzijas tornī pērnvasar, un iekšā varēja tikt vispār bez jebkādas rindas. Otrkārt, īpaši tādā vējaini vēsā feburāra dienā, kāda bija šī, Monparnasas skatu platformā saltā vēja aukas ir daudz labāk panesamas, jo to no visām pusēm ietver stikla sienas; tajā pašā laikā ir padomāts arī par fotogrāfiem un stikla sienās ir īpašas, gana platas ailes, caur kurām izvietot objektīvus. Treškārt, trīs stāvus zemāk var sasildīties un arī iestiprināties panorāmas stāvā ar kafejnīcu. Ceturtkārt, Monparnasas torņa apmeklējums ir lētāks nekā augstākā skatu platforma Eifeļa tornī (18 pret 25 eiro vienai pieaugušajai personai). Visbeidzot piektkārt un galvenokārt - no Monparnasas torņa iespējams redzēt arī pašu galveno Parīzes silueta sastāvdaļu - Eifeļa torni, kamēr no Eifeļa torņa tas, gluži loģiski, nav iespējams.


Gluži par velti Parīzi no jumtu līmeņa iespējams aplūkot divos slavenajos universālveikalos, kas atrodas viens otram blakus - "Printemps" un "Galeries Lafayette" (otrajā uzmanības vērts ir arī interjers - greznais, zeltītais ātrijs, kura augšējā stāvā izveidota neliela bezmaksas atrakcija - pastaiga pa stikla grīdas izvirzījumu četru stāvu augstumā virs pirmā stāva tirdzniecības zāles). Abos ir jumta terases ("Galeries Lafayette" tā gan tiekot slēgta sliktos laika apstākļos), kas atklāj pilsētas panorāmu uz dienvidu pusi nedaudz pāri jumtu līmenim. Žēl gan, ka pieeja ziemeļu puses ainavām paliek norobežota - līdz ar to šarmanto Monmartras uzkalnu var samanīt tikai fragmentāri. Protams, daļu Parīzes no augšas var apskatīt arī no paša Monmartras pakalna, skatu laukuma pie Svētās Sirds bazilikas (iespējams arī uzkāpt pašas bazilikas tornī, taču tas palika citai reizei).



Iespējams, daudzi nemaz neaizdomājas, ka arī Triumfa arku var apskatīt ne tikai no ārpuses, bet tajā ir iespējams uzkāpt un izbaudīt lielisku skatu uz Eifeļa torņa pusi un La Defense rajonu, Elizejas laukiem un pārējām divpadsmit arkai pienākošajām ielām, apbrīnojot, kā haotiskā Indijas stila satiksme arkas pakājē nebeidzas ar avāriju reizi katrās piecās minūtēs. Drošības pārbaudē pie Triumfa arkas ieejas strādājošā sieviete acīmredzami mīl gan savu darbu, gan neskaitāmos apmeklētājus, būdama tik laipna, ka citkārt nepatīkamais un privātumu aizskarošais somu pārbaudes process izvēršas par gluži vai relaksējošu pieredzi.

Mazliet cita Parīze

Nebūtu nekādas jēgas šeit uzskaitīt visus Parīzes slavenākos apmeklējamos objektus - kurš gan nezina Eifeļa torni, Luvru, Parīzes Dievmātes katedrāli, Svētās Sirds baziliku, utt.? Taču, iespējams, ne visi zina par dažām mazāk populārām, bet tāpēc ne mazāk aizraujošām apskates vietām.

Viena no šādām vietām ir "La Promenade Plantee" - neparasts ainavu dizaina paraugs un lielisks piemērs, kā pamestas un degradētas transporta infrastruktūras teritorijas pārvērst apburošā zaļajā zonā. Četrarpus kilometru garā promenāde deviņdesmito gadu vidū tika ierīkota veca dzelzceļa vietā, kas uzbūvēts 1859. gadā, bet no 1969. gada vairs netika izmantots. Te ierīkoti gājēju un velo celiņi, iestādīti dažādi augi, koki, krūmi. Daļa promenādes ir pacelta virs ielas līmeņa, kas nozīmē interesantas skatu perspektīvas uz pilsētu. Ja pat janvāra beigās šī ir burvīga vieta pastaigām, tad kāda tā ir pavasarī, vasarā, kad viss zied un zaļo? Katrā ziņā tas ir vēl viens "āķis lūpā", radot vēlmi atgriezties Parīzē "zaļajā" gadalaikā un par to pārliecināties. "La Promenade Plantee" ir iedvesmojusi pilsētplānotājus arī citur pasaulē, un 2009. gadā Ņujorkā tika atklāta līdzīgi rekonstruēta vēsturiskā "High Line" dzelzceļa līnija. Varbūt notiks brīnums, un vēl mūsu dzīves laikā, realizējot "RailBaltica" projektu, par šādu oāzi tiks pārveidots arī pašreizējais dzelzceļa tilts Rīgā...


Vai zinājāt, ka Parīzē atrodama arī precīza, tikai mazāka Ņujorkas Brīvības statujas kopija? Patiesībā Parīzē to ir pat vairākas, taču ievērojamākā atrodas pie Pont De Grenelle tilta. Tā uzstādīta 1889. gadā - tikai trīs gadus pēc tam, kad tika atklāta oriģinālā Brīvības statuja Ņujorkā, kura, kā zināms, bija Francijas dāvinājums ASV. Tad nu amerikāņu komūna Parīzē "revanšējās", uzdāvinot pašiem parīziešiem četras reizes zemāku (12 metrus augstu) statujas kopiju. Statuja atrodas uz savulaik mākslīgi izveidotās Ile aux Cygnes (Gulbja) salas, noteiktā rakursā iekļaujoties kopīgā kompozīcijā ar Eifeļa torni. Pati statuja gan krietni apsūbējusi un prasās pēc atjaunošanas.



Arhitektūras cienītājiem noteikti vērts aplūkot neordināro Frenka Gērija projektēto Francijas kinematogrāfa ēku, kas atrodas Bersī rajonā un ir vēl viena Parīzes saistība ar ASV. Proti, sākotnēji šo ēku, kas uzcelta deviņdesmito gadu vidū, izmantoja Parīzes Amerikāņu centrs, kura galvenais uzdevums - promotēt ASV kultūru Francijā. Taču centram drīz vien radās finansiālas grūtības dārgo ēku (tās būvniecības izmaksas bija 41 miljons dolāru) uzturēt, līdz nācās to pārdot Francijas valdībai. Kultūras ministrija ierīkoja tajā kino muzeju ar vienu no pasaulē lielākajām filmu kolekcijām, turklāt tas darbojas arī kā kinoteātris, izrādot laika pārbaudi izturējušas filmas no dažādām valstīm. Šķiet, ka pašreizējā ampluā ēka prezentē amerikāņu kultūru ne sliktāk kā sākotnējā iecerē - vismaz apmeklēšanas brīdī uz tās dižojās plakāts ar vienu no klasiskajiem Klinta Īstvuda vesterniem. Lai gan ēka nav tik atzīta un slavena kā Bilbao Gugenheima muzejs, tās fasādes apskate ar Gērijam raksturīgo liekto līniju un aso šķautņu saspēli ir īsts vizuālās gastronomijas baudījums.



Jūgendstila pieskāriens Parīzi ir aplaimojis salīdzinoši nedaudz. Protams, visā pilsētā kopumā var sameklēt krietnu skaitu šī žanra paraugu, sākot no metro ieejām un beidzot ar dzīvojamajām ēkām, taču nejauši uzskriet virsū jūgendstila mantojumam Parīzē ir grūti - tā apmeklēšana ir īpaši jāplāno, iepriekš noskaidrojot, kur doties. Daži no iespaidīgākajiem Parīzes jūgendstila piemēriem ir meklējami netālu no Eifeļa torņa - 7. rajonā. "Parīzes Eizenšteins" bija Žils Lavirote, kura projektētās ēkas ir savādas, dekoratīvas un izteiksmīgas. Līdzīgi kā Alberta ielas skaistules, tās rotā dažādi ekspresīvi augu, dzīvnieku, cilvēku figurālie motīvi. Noteikti apskatāma arī Beranžē pils (Castel Berange)- pati pirmā jūgendstila dzīvojamā ēka Parīzē, kuras autors ir vēl viens Francijas jūgendstila "tēvs" Ektors Gimārs.  Jūgendstila stilistikai piederīga arī ar pulksteņtorni izdaiļotā Gare De Lyon - viena no skaistākajām dzelzceļa staciju ēkām Eiropā.


Par fotosesijām iecienītāko Parīzes tiltu, šķiet, ir kļuvis Pont De Bir-Hakeim. Šis neparastais industriālās revolūcijas laikmeta divlīmeņu tilts (augšpusē pārvietojas metro vilciens, apakšā - auto satiksme un gājēji), stilistiski tik saskanīgs ar no tā labi redzamo, netālu esošo Eifeļa torni, kļuva populārs pēc parādīšanās zinātniskās fantastikas grāvējā "Pirmsākums" ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Tilta fotogēniskās kvalitātes īpaši vilina jaunlaulātos - tikai piecās minūtēs pārejot pāri tiltam, uz tā vienlaikus bija vērojamas vairāku kāzinieku pāru fotosesijas. Vizuāli interesanta ir arī Pont De Bir-Hakeim ieeja Passy rajonā Sēnas otrā krastā - abās tā malās slejas varenas vēsturiskas dzīvojamās ēkas ar apaļiem stūra torņiem.



Mazliet ārpus "oficiālās" Parīzes, Vinsēnas pilsētā atrodas iespaidīga viduslaiku pils (Chateau de Vincennes) ar impozantu torni. Šis cietoksnis būvēts 14. gadsimtā Francijas galma vajadzībām. Lai arī no oriģinālā apjoma saglabājusies tikai daļa, tā atstāj pabeigtu un harmonisku iespaidu. Vinsēnas pils ir vēl viens spilgts apliecinājums Parīzes pārsātinātajai un ļoti selektīvi popularizētajai pilsētvidei - kamēr izslavētos simbolus aplūko tūristu miljoni, šeit nav gandrīz neviena apmeklētāja.



Parīzes apkaimes ir ļoti dažādas un katra ar sev raksturīgu šarmu, taču, ja Fotovietām būtu jāizvēlas viena visskaistākā, tā laikam būtu Monmartra. Jā, garlaicīgi, klišejiski, bet ko padarīsi - Monmartra ir tiešām visatšķirīgākais, unikālākais Parīzes rajons, tas atrodas uzkalnā, ēkas te ir nelielākas, senlaicīgākas, bet atmosfēra - omulīga, mākslinieciska, un, laikā, kad te nav tūristu ordas (kā, piemēram, lietainā februāra vakarā) - arī mierpilna. Pavisam cita veida enerģija dominē tikai pārdesmit metrus zemāk, kaimiņos esošajā Pigalle apkaimē - Parīzes vēsturiskajā "sarkano lukturu" rajonā, kur aizvien jūtama "grēka ballītes" noskaņa. Parīzes centrālie kvartāli, no Luvras līdz Elizejas laukiem, lepojas ar izsmalcinātu eleganci, kamēr dažas citas pilsētas vietas (kā apvidus blakus Gare De Lyon stacijai, uz austrumiem no tās) izstaro akmensaukstu un diezgan depresīvu autoritāti ar ārkārtīgi masīvām (gan vertikālā, gan arī horizontālā novietojumā) modernisma laikmeta (60. un 70. gadi) ēkām. Pat vēl milzīgākās ēkas ciešā koncentrācijā ir sastopamas arī La Defense rajonā, taču šeit atmosfēra jau ir cita - gaišāka, progresīvāka, futūriskāka, protams, arī lietišķa, steidzīga un dinamiska.











Protams, Parīzē ir vēl daudz vairāk ko redzēt un pētīt, nekā šis pārskats spēj aptvert. Parīze ir gandrīz neizsmeļama urbāno dārgumu krātuve, ko var rakt, rakt un rakt. Saraksts ar interesantajām vietām noteikti būs papildināms pēc nākamās viesošanās reizes šajā pilsētā.

PARĪZES FOTOVIETAS